Kopš 1944. gada Bretonvudas konferences pasaules galvenais ekonomiskās statistikas rādītājs ir iekšzemes kopprodukts (IKP), kura aprēķināšanas metodi vēl 30. gados izstrādāja cariskajā Krievijā dzimušais amerikāņu ekonomists Saimons Kuzņecs. Publiskajā telpā IKP tāpat tiek plaši izmantots ekonomiskās labklājības raksturošanai, būtībā padarot šos jēdzienus par sinonīmiem, lai gan šāda prakse izraisa arī aizvien vairāk kritikas.
Neiedziļinoties jēdzienu niansēs - iekšzemes kopprodukts uzrāda visu ekonomisko darbību vērtību naudas izteiksmē konkrētā valstī, kamēr labklājības jeb dzīves līmeņa kāpumu raksturo aizvien lielāks skaits aizvien kvalitatīvāku preču un pakalpojumu aizvien lielākam skaitam iedzīvotāju. Labklājība, protams, ir saistīta ar IKP, tomēr kopumā tās ir atšķirīgas lietas. Kā 2009. gadā atzina, piemēram, pēc toreizējā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī iniciatīvas saaicinātā ekonomistu komisija, kuru vadīja Nobela balvas ekonomikā laureāts Jozefs Stiglics, IKP daudzos gadījumos neatbilst priekšstatiem par labklājības rādītāju, jo neko nepasaka par nevienlīdzību, ekonomisko procesu ietekmi uz apkārtējo vidi utt. Sākotnēji tika cerēts, ka komisija izstrādās kādu jaunu un universālu ekonomisko indeksu, kas varētu aizstāt IKP, tomēr ekonomiskā krīze ieviesa savas korektīvas un iecere palika idejas līmenī.
Protams, šis nav vienīgais mēģinājums atrast risinājumu, kas labāk par IKP atspoguļotu mūsdienu realitātes. Pastāv liels skaits alternatīvu IKP, no kurām nopietnākās ir ilgtspējīgas ekonomiskās labklājības indekss (Index of Sustainable Economic Welfare, ISEW) un tam ļoti līdzīgais patiesā progresa indikators (Genuine progress indicator, GPI). Aprēķinot abus šos rādītājus, vērā tiek ņemtas ne tikai IKP izmaiņas, bet arī virkne ekoloģisko un sociālo faktoru. Tajā pašā laikā vairākumā gadījumu šādi aprēķini ir bezpeļņas un starptautisko organizāciju vai universitāšu prerogatīva - valstis aplēses veic reti, un arī tad visbiežāk, pateicoties atsevišķu entuziastu iniciatīvām.
Pastāv paradokss - ir skaidrs, ka IKP īsti neatbilst ekonomikas vajadzībām (lai gan ir izcils instruments konkrētu uzdevumu veikšanai), taču valstu līmenī neviens nesteidzas piedāvāt jaunu metodi. Iemesli, visticamāk, ir meklējami nevis S. Kuzņeca talantā vai ekonomiskās domas daudzveidībā, kas neļauj nonākt pie kopsaucēja, bet gan politikā. Tā nomācošs vairākums līdz šim veikto aprēķinu liecina, ka GPI, kas pagājušā gadsimta vidū atradās apmēram vienā līmenī ar IKP pieaugumu, jau vairākas desmitgades stagnē un jūtami atpaliek no IKP kāpuma. Savukārt politiķiem jebkurā pasaules valstī ir nepieciešami rādītāji, ar kuriem lepoties (un kurus pie vajadzības iespējams uzlabot, iekļaujot jaunus parametrus), nevis neiepriecinoša statistika. Pateicoties šādam fonam, tiek aizmirsts fakts, ka pilnīgākā kopaina ļauj pieņemt arī labākus lēmumus, kas nebūt nav mazsvarīgi šābrīža ekonomiskajā situācijā.