Tas ir NATO ekselences centrs. Tādi kopumā ir divdesmit četri, katrs darbojas savā jomā. Pamatdoma ir attīstīt zināšanas, metodes un tehnoloģijas attiecīgā centra specifikas jomā. Šie centri nav daļa no NATO militārās komandstruktūras - darbojamies līdzīgi kā aģentūras nedaudz ārpus pārvaldes vertikāles. Mūsu uzdevums ir NATO un šajā organizācijā esošo valstu vajadzībām veikt pētījumus par informācijas telpu, informācijas karu, saprast stratēģijas, kādas pretinieki realizē, radīt metodoloģijas un doktrīnas, kā šajā situācijā cīnīties, apmācīt cilvēkus, piedalīties NATO vingrinājumos.
Ja runājam par hibrīdkaru, vispirms būtu svarīgi definēt, kas ir karojošās puses.
Tas, kas notiek, manuprāt, neapšaubāmi saucams par hibrīdkaru. Tiek izmantots liels daudzums nemilitāru līdzekļu, lai ietekmētu pretējo pusi. Pamatā mēs vairāk skatāmies uz informācijas telpu kā ietekmes instrumentu, bet tikpat labi te var runāt par ekonomiku, starptautisko politiku. Militārā joma ir tikai ceturtdaļa hibrīdkara. Pirmo triju elementu aktīva izmantošana ir redzama. Karo Krievija no vienas puses un Rietumi plašākā izpratnē - no otras. Varētu teikt, ka arī organizācija Daesh ir viena no konfliktējošām pusēm pret Eiropu. Un interesanti, ka abi mūsu oponenti savu stratēģiju lielā mērā centrē ap vērtību sistēmām. Līdz ar to nevar izdalīt, ka konflikts būtu pret kādu konkrētu valsti.
Nav tā, ka vismaz informatīvajā telpā karadarbība ir vienpusēja? Ļoti redzami darbojas Krievijas propagandas mašinērija, bet pretī - jaudas ziņā nekā līdzvērtīga.
Pirmā lieta, ko esam secinājuši kaut vai no Ukrainas piemēra, - propagandu nevar apkarot ar propagandu. Tas principā nestrādā. Ja mēs sāktu adaptēt tos pašus mehānismus, mēs kļūtu, pirmkārt, viņiem līdzīgi, otrkārt, būtu jāatsakās no būtiskiem elementiem mūsu vērtību sistēmā, arī žurnālistu neatkarības. Līdz ar to veids, kā uzvarēt, ir, no mūsu puses dodot iespēju sabiedrībai zināt, kas notiek, tāpat veicinot, ka civilās sabiedrības aktīvisti izplata informāciju par to, ko dara Krievija, specifiski izceļot viņu propagandas elementus. Un, protams, svarīgi apzināties, kas ir mūsu stāsts, kuru stāstām pretī. Jo visi esam dzirdējuši Krievijas stāstu: varena, ielenkta, apspiesta utt.
Šajā kontekstā svarīga ir tā sauktā mediju pratība. Ir bijuši gadījumi, it īpaši Ukrainas kara laikā, kad Krievija izmantojusi pašreizējo mediju situāciju, kad laiks ir ārkārtīgi būtisks, varbūt resursu nodrošinājums nav pietiekams, un, ja kāds piedāvā jau samērā gatavu labas kvalitātes materiālu, īpaši televīzijā var tikt ātri pieņemts lēmums to izmantot kā otras puses viedokli, nesaprotot, ka tas ir speciāli radīts, lai ietekmētu auditoriju.
Tāpat, ja sakām, ka dzīvojam informācijas laikmetā, un es piekrītu šim teicienam, tomēr mūsu iedzīvotājus nepietiekami ekipējam ar zināšanām, kā vispār šādā informācijas laikmetā dzīvot. Kā vērtēt informāciju, kā to kritiski saprast, kā izvērtēt informācijas avotus. Īpaši svarīgi tas ir, ja runājam par virtuālo vidi, kur, izmantojot tehnoloģijas, var radīt tā sauktos informācijas burbuļus, kad interneta vietne piedāvā saturu, analizējot lapu apmeklējumu vēsturi, lietotāja intereses. Ja šādu rīku piemēro informācijas kara vajadzībām, cilvēks šķietami izmanto dažādus avotus, bet faktiski saņem propagandu, nevis neatkarīgu informāciju.
Ir noteikti liela daļa sabiedrības, kas dzīvo propagandas pilnajā Krievijas informatīvajā telpā un nemaz nav aizsniedzama ar to neatkarīgo informāciju, par ko runājat.
Neapšaubāmi. Pirmais, kas jādara: jānodrošina, lai tie, kuri nav šajā hipnozē, zina un saprot, kas īstenībā notiek, spēj būt imūni pret tās ietekmi. Otrais solis, ja skatāmies uz krievvalodīgajiem, svarīgi ir nesalikt viņus visus vienā «grozā». To bieži kļūdaini darām, taču līdz ar to arī neviļus piepalīdzam Krievijas propagandai.
Paši viņus marginalizējam?
Jā. Taču cilvēki ir dažādi. Ir pilnīgi nohipnotizētie, kas dzīvo šajā informatīvajā telpā, - tos ir ļoti grūti uzrunāt -, bet ir arī svārstīgie un tie, kas pēc būtības ir eiropeiski. Ir svarīgi viņus neatgrūst.
Tam nepieciešama liela politiskā griba, kaut vai sabiedriskā pasūtījuma ietvaros piešķirot finansējumu informācijas nodrošināšanai attiecīgajā valodā.
Cik zinu, Latvijas jaunā valdība ir ķērusies pie šīs tēmas. Taču neesam šādā ziņā vienīgie - vesela virkne procesu, kas notiek pie mums, vērojami arī Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Čehijā, Slovākijā. Un, ja runājam par pretpasākumiem, viens ir, ko katra valsts dara individuāli, otrs - jāapzinās, ka ir iespēja uz kaut kādiem jautājumiem atbildēt arī kolektīvi. Mums jāmēģina mācīties citam no cita, saprast kopsakarības.
Tomēr ir redzams, ka pastāv proaktīva uzbrukumu taktika, uz kuru tikai pasīvi mēģinām reaģēt.
Prezentācijās parasti akcentēju, ka ir trīs elementi: zināt, saprast, pārņemt iniciatīvu. Tomēr, pirms mēs runājam par pieejas veidiem, manuprāt, jāizdara divas citas lietas. Pirmā - jābūt savam stāstam par notiekošo. Otrā - ļoti labi jāsaprot auditorija visās tās niansēs, motivācijās, uzvedības modeļos. Bieži vien ne tā labākā pieeja ir sākt ar pretstāstu, jo otra puse jau arī rada rezistenci pret to, atšķirīgo informāciju definējot par propagandu. Līdz ar to jāsāk ar uzticības būvēšanu par citām tēmām, kas nav tik pretrunīgas, tā veicinot, ka cilvēks sāk attīstīt savu spēju vērtēt. Un tas ir tas, kā pietrūkst.
Kas vēl specifisks Krievijas propagandai - tā parasti izmanto jau kādas esošās vājās vietas, piemēram, sociālo nevienlīdzību, nacionālos jautājumus, bēgļu uzņemšanu, šo tēmu attīstot tajā virzienā, kas pašai vajadzīgs. Līdz ar to esam pietiekami ērts mērķis, taču tik un tā tie, kuri spēj salīdzināt, motivēti sliekties par labu mūsu dzīves modelim, nevis tādam, kurā ir viens galvenais spēlētājs un pārējie pūš līdzi.
Tuvojas 16. marts. Gatavojaties? Analizējat?
Es domāju, ka valdības pārstāvjiem jau sen ir izstrādātas attiecīgās stratēģijas. Ir viegli prognozēt, cik lielā mērā un kam būtu interesanti šo pasākumu ekspluatēt.
Viena lieta, kā uztveram uz vietas, bet ne jau tāds ir provokāciju mērķis. Vai notiek šī pasākuma būtības skaidrošana citām NATO valstīm?
Cilvēki Eiropā sākuši saprast, kādā veidā šie pasākumi tiek izmantoti. Man nesen bija saruna ar kādu Vācijas amatpersonu, kas, reaģējot uz ažiotāžu par krievu meitenes izdomāto izvarošanu, teica: kāpēc saka, ka visi krievi tagad metušies atbalstīt Putina stāstu, ja protestēja tikai divi tūkstoši? Es teicu: laipni lūdzam mūsu pasaulē, kur pietiek ar pāris simtiem protestētāju, tos attiecīgi parādot un visai pasaulei veidojot priekšstatu par masveida attieksmi. Mēs tajā dzīvojam jau desmitiem gadu, tagad to sākuši saprast arī citi. Un redzam, cik lielā mērā tās tehnoloģijas, kuras redzējām šeit attīstāmies, tagad tiek piemērotas kaut kur citur.
Tāpēc jau jautāju - vai spējam nodrošināt līdzsvaru tajā hibrīdkarā? Vai jau nezaudējam?
Demokrātiskais process ir caurspīdīgs. Tu redzi, kā pieņem lēmumu caur diskusiju, caur sabiedrības atbalstu. Lai kaut ko ietekmētu, ir jāiesaistās lēmumu pieņemšanas ciklā. Un tur mūsu pretiniekiem ir samērā labi veicies. Pamatā tāpēc, ka Rietumi tam nav bijuši gatavi. Un, pat ja šeit gadu desmitiem esam redzējuši, kā tas attīstās, citās valstīs tas ir jaunums. Pat ne tāpēc, ka mēs neesam teikuši, - viņi to nav uztvēruši. Bet tagad, man liekas, situācija mainās, un teikt, ka hibrīdkara sācēji uzvar, būtu stingri pārspīlēti. Protams, viņi ir padarījuši dzīvi krietni sarežģītāku - citā valstī vairāk, citā mazāk, bet otrs elements - viņi ir arī pamodinājuši. Un es domāju, ka ilgtermiņā Rietumi pierādīs, ka ir stiprāki.