Strādājot Rēzeknes Augstskolā, kur studē jaunieši no visiem Latvijas novadiem, Ingars secinājis - visur pastāv līdzīgas problēmas: izceļošana uz ārzemēm, nevēlēšanās strādāt, iztikšana no pabalstiem, intereses trūkums, jauniešu degradācija. «Studenti nespēj izmācīties trīs gadus - ņem akadēmiskos atvaļinājumus. Agrāk mācījās ilgāk un vairāk, paguva arī bērnus dzemdēt. Ko tagad nevar paspēt?» neizpratnē ir Ingars, ironizējot, ka vienīgais risinājums daudzajām problēmām ir pasaules gals. Viņš secinājis, ka liela daļa Latgalei piešķirtā finansējuma nonāk īslaicīgos projektos. Tālredzīgāka būtu uzņēmumu atjaunošana vai jaunu veidošana, darbvietu radīšana.
Kāpēc Latgales likstas redzamas visspilgtāk? Ingars uzskata, ka viens no iemesliem ir raibais etniskais sastāvs, bet par krievvalodīgajiem izsakās nesaudzīgi: «Runā savā valodā un nečīksti vai arī cieni šo zemi, tās valodu un kultūru. Bet nē, viņi te sēž gadiem ilgi un izvirza pretenzijas! Par tiem džekiem, kas Saeimā devuši deputāta zvērestu, solot godāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, man vispār trūkst vārdu.» Ingars rosina sākt ar pragmatiskām lietām - pārskatīt krievu skolu programmas, kur mācības notiek «padomju garā», veidot vienotu informācijas telpu, nolikt malā vēsturiskos pāridarījumus. Kopš XIV gadsimta Latgale uz saviem pleciem tur smagu nastu - Rietumu un Austrumu robežu. «Mēs esam robeža starp Latviju un Krieviju, Rietumiem un Austrumiem, tāpēc latgaliešiem ir visgrūtāk. Ir jāsaprot - kamēr turēsimies mēs, turēsies Latvija, citādi visiem būs beigas,» tā Ingars.