Skaists, apgarots, dabisks un sakrāls kā Latvijas daba ziemas tīrajā, ledaini stingajā baltumā, kādu gan tagad redzam arvien retāk un ar kuru cikls gan sākas, gan beidzas. Bet līdz tam - krāšņi panteistisks un simbolietilpīgs, elpu aizraujošs piedzīvojums pavasara pilienu dzidrumā, vitālās putnu dziesmās un nevaldāmos palos. Vienkāršībā un latviskumā starojošā, zaļā vasaras - dzīves svinēšanas priekā un tautas dziesmas tuvumā. Visbeidzot - rudenīgi rezignētā minorā - nesteidzīgā neizbēgamībā, kas pieskaras mūžībai ar nošrakstā ievīto, pārlaicīgo _BACH_ formulu - zīmi.
Tas viss izjūtams gan akustiski, gan vizuāli, jo pianists Vestards Šimkus, pats būdams iztēles bagāts mākslinieks, prot ar savu izsmalcināto, filigrāni virtuozo, intonācijas un toņa ziņā daudzkrāsaino, emocionāli impulsīvo, dinamisko un vienlaikus dziļi apjēgto klavierspēli atmodināt savos klausītājos pat visdziļāk zemapziņā snaudošo fantāziju. Tas laikam ir pats galvenais šajā ārkārtēji spilgtajā, stundu garajā nepārtrauktajā koncertpiedzīvojumā, kuru vienlaikus ar klausītāju ausīm tvēra mikrofoni dzīvā koncerta ierakstam, ko izdos kompaktdiskā.
Pēteris Vasks iedeva otu un krāsas, bet Vestards Šimkus uzgleznoja gleznu - komponistam pēc Gadalaiku atskaņojuma Lielajā ģildē teicis sens viņa ģimenes draugs. Trāpīgi. Jo patiešām tik krāsainu - kinematogrāfiski kustīgu plenēra skaņu glezniecību mūzikā reti gadījies sastapt. Turklāt tik spēcīgu jūtu amplitūdā, no vērojuma līdz pat vētrainai kulminācijai, kurā pianists ārdās pavasara ekstāzē ar pirkstiem, plaukstām, elkoņiem un visu savu esību. Lai gan par Šimkus temperamentu un pašsadedzinošo atdevi nevajadzētu brīnīties, viņš šajā ziņā atkal pārsteidza! Bet kas pilnīgi jauns V.Šimkus pianisma un mākslinieciskās domāšanas krāsu paletē ir kontemplatīvais, apgarotais miers. Tas spēj apstādināt laika plūdumu (īpaši Baltajā ainavā, kuru komponists risinājis tikai dažās balto taustiņu diatonikas skaņās - kā sava veida mantru).
Runājot par komponistu, šis ir gadījums, uz kuru vislabākajā nozīmē attiecināma bieži deldētā aksioma, ka, lūk, atšķirībā no Igora Stravinska tipa stilu ziņā krasi mainīgajiem skaņražiem hameleoniem, ir tādi, kuri visu mūžu raksta vienu skaņdarbu. Parasti šo aksiomu attiecina uz komponistiem ar vienotu stilu. Nereti ar to norādot arī uz mūzikas valodas un attīstības paņēmienu atkārtošanos, tiražēšanu no skaņdarba skaņdarbā. Šeit noticis pavisam kas cits. Brīnumaini izrādās, ka teju trīsdesmit gadu gaitā komponētajos Gadalaikos, kuru daļas sākumā tapa kā atsevišķi, patstāvīgi klavieru skaņdarbi, tie dabiski saslēdzas ķēdē, kur katras beigas ir jauns sākums.