Gribas ticēt tam, ko atceras Pāvils Klāns par pirmās brīvvalsts laiku savā 1975. gadā izdotajā grāmatā Kadet, uguni!: «Latvijā veidojas kaut kas jauns. Ne ļaužu kārtas ar sociālo atšķirību lāstu, kāds bija joprojām pat netraucētas vēsturiskas attīstības zemēs Eiropā, bet latviešu inteliģence ar tautas mūžā pirmo reizi apzinīgi paustām nacionālās īpatnības pazīmēm, kurā vislielākā bagātība un vislielākā nabadzība varēja būt vienīgi laba vai slikta galva...
Paļaujies uz to, kas esi, ko vari. Nekur priekšā nav nekādu citu šķēršļu, nekādas valstī organizētas vai sabiedrībā sakņotas pretestības, gluži otrādi - katram visas durvis vaļā.»
Un vēl: «Latviešu jauniešu vidū taisnības un tiesību, tāpat kā sociālā taisnīguma jēdzienu izpratne bija attīstīta ļoti augstu. Neko tā neapsmēja kā vīzdegunību, neko tā nenievāja kā plātību. Kādi būs mūsu sabiedrības vaibsti pēc 50, pēc 100 gadiem?»
Latvija dzīvoja ar domu: paši esam kungi mūsu dzimtajā zemē.
Mūsdienās sāpīgi skatīties uz sociāli pazemojošo situāciju. Mūsu varas vīriem un sievām zudusi saikne ar sabiedrību, pensionāru rūpes ir svešas, bieži trūkst atbildības un godaprāta, toties netrūkst augstprātības. Laikā, kad daudzu cilvēku mājokļos valda trūkums un bezcerība, nevietā ir izrādīšanās, izšķērdība, dārgi reprezentācijas izdevumi. Aug un pieņemas spēkā neticami dzīvīgā birokrātiskā piramīda. Nav skaidri nosprausta nacionālās ekonomikas politika.
Senioriem ir dzīves pieredze un zināšanas. Tieši tāpēc un tagad mums vajadzīga vienotība un gudrs prāts - ar saimnieka apziņu analizēt procesus, palīdzēt orientēties, izvērtēt, kas kurš ir.
Laikus jāgatavojas Saeimas vēlēšanām ne tikai deputātu kandidātiem, bet arī mums, kas viņus izvēlēsies. Dzīvojam vidū starp pagātni un nākotni un esam atbildīgi mūsu senču un pēcnācēju priekšā.
Ja varētu pacelties tie latviešu vīri, kuri asinīs un sviedros cīnījās par Latviju 1918.-1920. gadā, ko viņi mums teiktu? Un ko par šo laiku teiks paaudzes pēc gadu desmitiem?
Mūsu pienākums ir sargāt latviešu savdabīgo, augsto kultūru, vēsturisko apziņu. Mūsu uzdevums ir pastāvīgi atgādināt, kas ir galvenais spēks valstī, kura dēļ vispār valsts institūcija pastāv.
Pensionāru problēmas risinājumu valsts nesola, acīmredzot cerot uz dabisku veco cilvēku skaita mazināšanos. Un apstākļi tam ir. Morāli psiholoģiskajam spiedienam uz valsts varu, sabiedriskajai domai ir milzīgs spēks.
Ir laiks klaji paust savas domas. Neder gaušanās, neauglīgas žēlabas, nekulturāli lozungi. Prasībām jābūt motivētām, un mērķiem - skaidriem.
Sadosimies atkal rokās kā toreiz - Baltijas ceļā!
Beatrise Neimane
Nevēlas pat iedomāties
Neesmu nekad dzirdējusi no Viņķeles kundzes skaidru atbildi: kā izdzīvot pensionāram, kuram pēc rēķinu nomaksas un nepieciešamo zāļu iegādes atliek 20-50 latu mēnesī?
Labklājības ministre diemžēl nespēj un, manuprāt, arī nevēlas šādu situāciju iedomāties. Domāju, ka noteikti jāpiedalās visās manifestācijās, lai rosinātu valdību domāt, kā mazināt nabadzību Latvijā.
Anonīma
Tikai trokšņa taisīšana
Esmu gatavs piedalīties daudzos pasākumos, bet piedalos tikai tajos, kuros saredzu kādu racionālu jēgu.
Trobelēšana pie Saeimas un valdības ēkām nav nekas vairāk kā trokšņa taisīšana un kādai daļai samērā patīkama izklaide pelēkajā ikdienā (iespējams, arī protestu adresātiem).
Sevišķi, kad pamana varas vīru un sievu lietoto terminu «varētu», ko var saprast kā atzīšanos, ka varētu gan, bet nekā... Starptautiskie aizdevēji neatļāva, un tur neko darīt nav iespējams.
Tāpēc var klaigāt, cik tīk, pielikuma nesagaidīt, bet, ja tomēr, tas būs atbilstošs inflācijai, kas savukārt ir neticami zema (laikam zelta stieņi un tamlīdzīgas ekstras kļuvušas lētākas, kamēr pensionāru iztikšanas grozs krietni dārgāks).
Tāpēc papildu artava varētu būt vien kādi 0,6% no patlaban atvēlētā.
Protams, Siliņa kunga aktivitātes ir apsveicamas. Un visai ticams, ka viņam nav nolūka iekāpt lielās politikas dūksnājā.
Vienīgi šaubas izraisīja viņa teiktais intervijā par SC finansēšanas avotiem, jo tam nav nekāda sakara ar pensionāriem aktuālo un ož pēc politiskām ambīcijām. Taču, ņemot vērā, ka viņa organizācija zināmā mērā arī ir politikas vienība, var novēlēt puisim sekmes!
Kategorijā «kas būtu, ja būtu» atliek vien piebilst, ka būtu labi aicināt visus pārējos atbalstīt pensionāru prasības, lai tas neizskatītos pēc vientuļas ubagošanas.
Un, ja visus, tad arī strādājošos pensionārus, tai skaitā Saeimas deputātus, kā arī bērnus un mazbērnus, kas, tikai pateicoties tiem vecajiem, vispār ir pasaulē un ir iemantojuši izdevību izaugt.
Protams, kaut maz ticams, bet būtu labi, ja kāds no valdības ierēdņiem pastāstītu visu patiesību par statistiku.
Bet tiešām visu, it kā viņiem asinsritē būtu iekļuvis patiesības eliksīrs.
Sandris Romanovskis