Mēģinot pacelties ērgļa lidojuma augstumā, lai pavērtos uz mūsu daudzcietušo valsti, šogad kļuva skaidrs, ka: vienreiz ir nejaušība, divreiz - sakritība, bet trešoreiz tā jau ir likumsakarība. Runa ir par fenomenu - ikviena partija, kas ir pie varas, ar laiku kļūst par Tautas partiju. Vispirms mums bija Latvijas ceļš ar stabilitātes garantu Andri Bērziņu (to, kurš nav Valsts prezidents) un jaunie, drosmīgie korupcijas apkarotāji, Tautas partija. Atceros, Kaspars Rolšteins bija izveidojis interneta saiti welcometo/corruption, kas veda uz Latvijas ceļa mājaslapu... Pagāja laiks, un Tautas partija kļuva par to pašu Latvijas ceļu, savukārt radās nākamie apkarotāji, Jaunais laiks. Ķēdīte turpinās - domāju, ka drīz vien sāks apkarot Vienotību. Izskatās, ka nav labāka saukļa, kas palīdz nonākt pie varas, par «godīgumu un cīņu pret korupciju».
Tad man ir jautājums par Pēdējo partiju. Projekts, kura aktīvs dalībnieks tu biji, bija atsvaidzinošs, interesants veids mēģināt par politiku runāt citādi. Sanāca tā, kā sanāca. Secinājumi?
Ikvienam eksperimentam ir rezultāts, pat ja tas ir negatīvs. PP gadījumā eksperimenta būtība bija piedalīšanās divās vēlēšanās ar budžetu 0 santīmu apmērā. Un eksperiments pārliecinoši pierādīja, ka bez naudas nav iespējams politikā neko izdarīt. Latvijā nauda un politika ir vienas monētas divas puses. Latvijā nauda politikai ir kā mīļākā - it kā kautrējas no šī sakara, slēpj to, bet uztur.
Eksperimenta produkts bija arī cits veids, kā uzrunāt cilvēkus, kā ģenerēt idejas. Un? Vai jāsecina, ka, lai gan cilvēkiem patīk slikti izteikties par partiju programmām, politiskajām reklāmām, mums ir radies zināms priekšstats par to, kā šai mantai jāizskatās, un attiecīgi mēs neuztveram citus variantus?
No vienas puses, eksperimenta rezultāts ir precīzi izmērāms - vienās vēlēšanās 1% balsojušo, otrās - 0,5%. No otras puses, tā kā mums nebija tribīnes, grūti izdarīt vispārinošus secinājumus. Tomēr es atbildēšu citādi. Ir tāda leģenda par grupu Velvet Underground, kuras kādu koncertu laikā, kad grupa vēl bija mazpazīstama, apmeklēja daži desmiti cilvēku. It kā maz, pilnīgi nekas, bet īpatnība bija tā, ka gandrīz visi, kuri šo koncertu apmeklēja, vēlāk izveidoja savas grupas. Attiecīgi es ļoti ceru, ka tie cilvēki, kurus PP eksperiments uzrunāja, vēlāk spēs ietekmēt procesus valstī. Un pat īsākā termiņā mēs redzam, ka daudzas mūsu it kā provokatīvās idejas adoptēja un adaptēja citas partijas, piemēram, Zatlera Reformu partija.
Tas jautājums ir par to, ka mums politiķi nepatīk, tomēr ir zināms priekšstats, kā viņam jāizskatās. Un, ja parādās kaut kādi radošo profesiju pārstāvji, cilvēku vairākums saka: čaļi jau labi, tomēr kas nu viņi par politiķiem.
Valsts ir serviss, kas apkalpo cilvēkus. Un dažkārt gadās, ka pakalpojuma sniedzēji kļūst nekaunīgi, jo uzskata, ka bez viņiem jau neiztiks. Piemēram, elektriķis, kurš uzskata, ka var prasīt neadekvātu cenu, jo cilvēki jau paši negribēs ķimerēties. Tomēr, kad cenas un kvalitātes neatbilstība kļūst pārāk liela, cilvēki tomēr sāk paši ķimerēties.
Tikai nav arī noslēpums, ka Latvijā mēs ļoti daudz sagaidām, prasām no valsts - elektriķa.
Jebkurā sabiedrībā, kas lielāka par dažiem desmitiem cilvēku, var atrast piemēru, apstiprinājumu jebkam. Un vienmēr - to skaitā Latvijā - būs cilvēki, kuri sagaida valsts iniciatīvu. Līdzīgi kā tviterī - vienmēr vairākums būs to, kuri lasa vai retvīto, nevis paši kaut ko jēdzīgu ieraksta. Tomēr ir arī cilvēki, kuri joprojām ir gatavi rīkoties paši. Piemērs - tā pati Zatlera partija, kas pierādīja, ka, par spīti īpatnajam politiķa tēlam, pietiekoši īsā laikā var radīt partiju. Cits jautājums, vai procesu vajadzēja tā sasteigt, vai to nevarēja izdarīt kvalitatīvāk, tomēr runa ir par gatavību rīkoties. Un, manuprāt, proporcija Latvijā mainās par labu tiem, kuri paļaujas paši uz sevi.
Zinu, ka jūs interesējaties par cilvēku no dabaszinātņu pētījuma viedokļa. Vai mēs esam tik iracionāli, ka lamājam politiķus, lietojam frāzes «tie paši vēži citā kulītē», bet tad tomēr balsojam par tām pašām partijām?
Cilvēki vadās pēc iracionālo un racionālu apsvērumu kopuma. Ja man būtu jāatbild anketā uz jautājumu «Vai jūs gribētu savas dzīves laikā pamēģināt lēkt ar izpletni?», es droši vien atbildētu apstiprinoši. Savukārt, ja tu man piedāvātu to darīt šopēcpusdien, es atteiktos. Ja cilvēkam ir kaut kas «jāieķeksē», kas nerada viņam personisku risku, viņš «ieķeksē» un atlaiž Saeimu. Ja viņam jautā, «vai jūs nebaidāties, ka kļūs vēl sliktāk?», viņš kļūst domīgs. Katram no mums ir savs ierasts ritms - ceļš uz darbavietu, mājām, iegriešanās veikalā utt. Ja pastāv iespēja, ka politiskajā līmenī kaut kas var mainīties tik radikāli, ka tas apdraud šī cilvēka kā indivīda ierastos rituālus, viņš izšķiras vēlēt par zināmo ļaunumu vai citu partiju, kas ir ļoti līdzīga zināmajam ļaunumam.
Neizklausās cerīgi. Un kurā brīdī cilvēks tomēr ir gatavs riskēt?
Tad, kad izvēlas starp drošu vai mazāk drošu variantu, vietā nāk masu psihoze; kad pūļa ietekmē cilvēks sajūtas drosmīgāks, izlēmīgāks - pat ja kaut kas noies greizi, mūsu ir daudz. Savukārt, lai nonāktu līdz šādai fāzei, ir nepieciešams kāds pārliecinošs iegansts, ko, starp citu, var arī radīt mākslīgi.
Ja runājam par šiem ieganstiem, kairinātājiem - tavs viedoklis par šogad sabriedušo nacionālo tēmu, kas noteikti turpināsies arī nākamgad?
Zināma taisnība ir Ušakova kungam, kurš savu rīcību centās attaisnot - nerunāsim par patiesajiem iemesliem -, sakot, ka beidzot par šīm lietām ir jāsāk runāt.