Alīna Gerliņa
Vispirms [labā stundā] ir jāparāda materiāls kā no teorētiskās, tā arī no praktiskās puses. It īpaši vidusskolēniem ir jāsaprot, kāpēc viņi mācās kādu priekšmetu. Otrkārt, skolotājam vienmēr jābrīdina par pārbaudes darbiem. Treškārt, liekas, ka mēs zaudējam laiku, kad skolotājs izklāsta materiālu tikai no mācību grāmatas. Mēs arī paši protam lasīt. Ceturtkārt, ir jāprasa arī mūsu viedoklis par kādu jautājumu. Mēs pļāpājām stundās tāpēc, ka nerunājam ar skolotāju tajā laikā. Ir vajadzīgs dialogs.
[Kādu skolotāju jūs dēvētu par labu?] Pirmkārt, kompetentu. Viņam ir jāatstaro tēma no dažādiem rakursiem, lai mēs paši varētu analizēt problēmu. Otrkārt, inovatīvu. Daudziem skolotājiem ir būtisks mīnuss - stereotipiskums. Kāpēc ir jāsamazina atzīme par nepiekrišanu standarta viedoklim? Treškārt, pieticīgu. Tas izpaužas līdzsvarotībā, harmonijā. Mēs nevēlāmies būt tie, uz kuriem skolotājs atspēlējās par savām problēmām. Ceturtkārt, līdztiesīgs ar skolēniem. Par kļūdām viņš attaisnojās ar to, ka viņš ir cilvēks, bet, kad mēs prasām par iemeslu viņa rīcībai, viņš atbild, ka ir taču skolotājs. Un mums pat nav tiesību padiskutēt. Nevēlos vispārināt visus skolotājus un mācību priekšmetus. Ir tādi, kuri atbilst iepriekšminētajiem punktiem, tāpēc skolēni patiešām mīl [šos] skolotājus. Tomēr ir arī stundas, uz kurām ejam kā uz katorgu.