Neapkalpos priekšstatus
«Nebūtu šīs konferences, jūs ar tādu interesi neuzdotu tik daudz jautājumu...» Millere ar smaidu uzskaita Nobela laureātes statusa «trofejas». Citādi viņas zināšanas, kaut par to pašu vēsturi, par kuru visi pēc Nobela prēmijas viņu padziļināti izvaicājot, esot palikušas līdzšinējās. «Sabiedrībai ir problēmas ar Nobela prēmiju. Man - vispār nav. Nobela prēmija tiek uzlūkota kā institūcija. Man ir jāapmierina tas, ko sabiedrība ir iedomājusies, un tas reizēm tiešām ir grūti,» neslēpa rakstniece. Nobela prēmiju Hertai Millerei piešķīra 2009. gadā par literāro ieguldījumu diktatūru un tautu piespiedu pārvietošanas vēstures skaidrošanā. Rīga Hertu Milleri iepazina kā neatkarīgu, pašcieņas pilnu cilvēku, kurš nevēlas izplūst par vispārsvarīgām «obligātajām» tēmām pat pieklājības pēc (piemēram, par to, kas notiek šodienas sabiedrībā), bet emocionāli iedegas par sev būtiskiem konkrētiem jautājumiem. Uz tiem rakstniece sniedza pat pārsteidzoši izvērstas un dziļi personīgas atbildes.
12. aprīļa vakarā Herta Millere pilnā Mazās ģildes zālē, dažiem interesentiem pat stāvot kājās, nolasīja trīs fragmentus no sava jaunākā romāna Elpas šūpoles/Atemschaukel, kas tikko Silvijas Brices tulkojumā iznācis izdevniecībā Zvaigzne. Pēc tam fragmentus no savas grāmatas Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos lasīja Sandra Kalniete. Pēc tam sekoja saruna par deportācijas pieredzi un vēstures skaidrošanu postsociālistiskajās valstīs pēc 1989. gada. Diskusiju vadīja kinodokumentālists un žurnālists Gints Grūbe.
Eglīte uz drāts rāmja
Pēc 1945. gada daudzi Rumānijas vācieši tika deportēti uz Krievijas darba nometnēm. Rumānijā par šo tēmu nedrīkstēja runāt gadu desmitiem. Šie notikumi ierosinājuši Hertas Milleres romānu Elpas šūpoles, kura pamatā ir jauna vācu vīrieša izjūtas nometnē, un, ar ko šis romāns ir īpašs, rakstniece stindzinoši precīzi apraksta arī viņa atgriešanās sajūtas mierlaika dzīvē, kurā vienīgais, kas viņam pieskaras, ir tikai mazais «aizstājējbrālis», un arī tikai kā lietai - plauktam, kurā ielikt savas spēļu mašīnītes. Kura elle ir lielāka - nometnē piedzīvotais vai spitālīgā izolētības izjūtas, atgriežoties mājās, - šo jautājumu rakstniece atstāj atklātu.
Rīgā Herta Millere pastāstīja par romāna tapšanas dziļākajiem impulsiem.
Pa ceļam uz dzejnieka Oskara Pastiora ieslodzījuma vietu Novogorlovkā (viņam 17 gadu vecumā bija piespiests piecu gadu ieslodzījums Padomju Savienības darba nometnē) Herta Millere esot prātojusi, ka egles ir visgarlaicīgākie koki: «Citi koki visu gadu strādā, dīgst pumpuri, mainās lapas, bet egle - neko nedara.» Tad Oskars Pastiors viņai pastāstījis par kādiem Ziemassvētkiem nometnē, kad izārdījis zaļu cimdu un no drāts izlocījis eglītes rāmi, un cik daudz tā nozīmējusi visiem izsūtītājiem. Kāds pat, kurš visu laiku zadzis sievai ēdienu, kamēr tā mirusi, izrotājis eglīti ar maizes bumbiņām. Šajā brīdī rakstniece sapratusi, ka tieši Pastiors ir īstais, kurš varētu viņai pastāstīt detaļas par nometni, jo viņas ciema ļaudis nav bijuši spējīgi īsti par to stāstīt. «Viņš stāstīja, es - pierakstīju. Viņam bija tik unikāla uztvere, lieliski formulējumi,» stāsta rakstniece un atklāj, ka romānā lietotie īpatnie jēdzieni «sirdslāpsta» un «bada eņģelis» ir tieši viņa radītie. «Bet mēs nezinājām, ka mums ir tik maz laika,» Oskars Pastiors pēkšņi nomira. Tajā laikā viņai bijušas jau četras pierakstītas klades, bet ne mazākās pārliecības par kādu gatavu nodaļu.
Bailes - katru dienu
Arī Hertas Milleres mamma bijusi deportēta. Rakstniece atceras - bērnībā ļoti intīmos brīžos («zemnieki jau nemēdz bieži viens otram pieskarties»), piemēram, kad mamma ķemmējusi matus, viņa pastāstījusi, kā tas ir, kad nogriež visus matus. Vai, lejot zupu, atsaukusi atmiņā badu. «Kad viņa kļuva vecāka, viņa vairs neko nestāstīja,» atceras Herta Millere. Rakstniece ir pārliecināta, ka par badu nav iespējams uzrakstīt. Un arī viņa to nav izdarījusi, pat ja kādam šie apraksti liekas ļoti precīzi. «Tā ir valodas plastika, tas ir kaut kas cits.»
Rakstniece, kura savu tēmu iezīdusi jau ar mātes pienu, vaicāta, kā komentētu Henrija Millera izteikumu, ka «totalitārā tēma ir pat produktīva māksliniekam», atbildēja: «Uzskatu, ka tas ir vieglprātīgs un pat cinisks apgalvojums. Ja diktatorisks spēks var spiest rakstīt, tad es labāk nebūtu uzrakstījusi neko. Ja mēs domājam, cik daudzi dzīvoja bailēs, cik tika nogalināti, cik kapsētas... Tad pa vidu ir tukšums, un tikai tad rodas literatūra. Man sistēma neiedeva spārnus, tā bija kā akmens kaklā. Es rakstīju par spīti. Katru dienu man bija bailes. Bailes bija visur.» Savus manuskriptus viņai ir nācies pat ierakt mājas dārzā.
Novilcina, cik iespējams
To, ka Herta Millere ir izcila rakstniece pēc sūtības, nevis pēc Nobela prēmijas žūrijas lēmuma, apliecināja daži teikumi, daloties pieredzē par savu radošo virtuvi. «Mēģinu nerakstīt, cik ilgi vien iespējams,» runu par rakstnieces misiju vietā atklāti bez mazākās koķetērijas teica Herta Millere. Kurš gan liela talanta - cik izredzēts, tik mocīts - mākslinieks nepazīst šīs duālās izjūtas... «Atlieku rakstīšanu, cik vien iespējams. Negribas jau strādāt tik sūri un grūti. Bet, kad rakstu, tad gan es rakstu. Izstrādāju pat 20 variantus,» atklāja rakstniece. Starp romāniem viņai ir vajadzīgs vismaz pusotra gada, lai «atgūtu savu mieru». Zālē atradās arī kāds drosminieks, lai pajautātu «vienkāršu» jautājumu - vai jūs patlaban strādājat pie nākamās grāmatas? Herta Millere: «Nē. Bet, ja arī strādātu, tāpat teiktu, ka nē.» (Visi smejas.) Rumānijā Herta Millere atgriežas nelabprāt. Dzimtenes patosa viņai tur neesot. Tikai skumjas atmiņas par zaudētām mājām un draugiem: «Apmeklēju kapus, sēžu viesnīcā... man to ir ļoti grūti izturēt. Es tiku vienmēr no turienes izmesta. Bet es negribēju būt disidente. Tas nav jēdziens, ko piešķir pats sev.»