Sarunas laikā gandrīz divmetrīgā auguma vīrs piešķiļ uguni vairākām cigaretēm un pasmaida, ka vismaz vienu reizi mūžā kādam glābiņš ticis, netieši pateicoties viņa pīpēšanas netikumam. «Todien, 19.jūlijā, kapteiņa prombūtnes laikā uz Rāndas pildīju arī viņa pienākumus. Kuģis bija pietauvots Ventā - piestātnē netālu no jaunā apvedtilta. Bija nomācies un vējains, ik pa laikam līņāja. Ap pusdienlaiku izgāju uz ahterpīķa uzpīpēt un pamanīju, ka metrus divdesmit lejpus kuģa un ap 50 metru no krasta kāds cilvēks uzpeld un grimst, uzpeld un grimst. Nebija šaubu, ka tas ir slīcējs, jo vēl pēc mirkļa virs ūdens bija redzami vairs tikai mati,» stūrmanis atceras, ka pirms lēkšanas ūdenī automātiski uzsitis ar plaukstām pa kabatām un nometis uz klāja tur sataustīto mobilo telefonu.
Bija iereibusi
«Esmu mācījies un protu slīcēju glābt klasiskā veidā, turot tā galvu virs ūdens. Bet tajā reizē jutu, ka nelaimē nonākušais, kas tuvumā izrādījās puskaila sieviete, jau ir bez samaņas un tas neko nedotu. Balstot stūmu viņu uz malu kā baļķi un jutu, ka arī pašam mežonīgajā peldējumā spēka rezerves draud izsīkt. Līdz krasta niedrājam tikām, mēģināju izmantot mākslīgās elpināšanas paņēmienus, sieviete sāka izrādīt vārgas dzīvības pazīmes. Metos uz kuģi izsaukt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) un ātro palīdzību, jo sapratu, ka ar manām pūlēm būs par maz,» Zigmunds stāsta, ka VUGD vīri ieradušies pēc dažām minūtēm, nedaudz vēlāk arī mediķi. «Abi dienesti atzina, ka viņi fiziski nebūtu paspējuši uz šā cilvēka glābšanu.» Sieviete aizvesta uz reanimāciju un atlabusi, mediķi konstatējuši, ka neveiksmīgā peldētāja bijusi diezgan stiprā alkohola reibumā. «Pie manis mājās pateikt paldies atnāca viņas vīrs, arī stipri smaržojošs pēc grādīga dzēriena. Tatjana, tas izrādījās slīcējas vārds, tā arī netika rādījusies, nezinu pat, kas viņa tāda ir,» Zigmunds to nesaka ar aizvainojumu, jo, ne jau par pateicību vai slavu domājot, viņš meties Ventā.
Vilina jūra
«No mazām dienām esmu zinājis, ka gribu kļūt par jūrnieku un nezin kāpēc tieši par stūrmani. Bet vai tad padomju laikā tas bija iespējams par nacionālo partizānu atbalstīšanu divkārt - uz Sibīriju un Kazahstānu - izsūtītā tēva dēlam?» Daudz reālāk šķitis apgūt autoceltņa vadītāja un atslēdznieka specialitāti Skrundas arodskolā. «Taču no tās trešā kursa mani izmeta par kaušanos. Bija tur viens tāds skolotājs, kas mēdza fiziski pazemot audzēkņus. Vienudien viņš sāka sist mūsu grupas mazāko un arī klusāko zēnu Miķeli, kurš bija alkohola reibumā. Puisis bija vainīgs, bet vai tāpēc pedagogs drīkst viņu kaustīt? Man bija ne tikai liels augums, bet arī dūša - gāzu učukam,» Zigmunds nenožēlo, ka nav dabūjis diplomu.
«Pārbraucu uz Ventspili, vecāki mājai taisa remontu un man liek nojaukt vējtveri. Atsitu dēļus, bet no turienes izbirst Parabellum markas pistole, divas aptveres ar patronām un amerikāņu liellopu gaļas konservu kārbas - acīmredzot Otrā pasaules kara beigās nobēdzinātas. Ar puikām sarunājām, ka iesim uz mežu pašaudīt, taču mūsu vidū izrādījās stukačs,» Zigmunds stāsta bez rūgtuma, jo arī tā bijusi pieredze. «Čekisti ielauzās ar joni, šaujamo atrada un gāja virsū, lai pasaku, cik cilvēku ar to jau esmu nogalinājis. Cietumā neielika, bet nešaubījos, ka būs nepatikšanas.» «Paglābies» armijā, kur pats pieteicies dienēt. Bijis celtnieku vada komandieris, Kazahstānā būvējis objektus Baikonuras kosmodromam. Pēc atgriešanās no krieviem mēģinājis tikt tuvāk jūrai un kļūt par zvejnieku kolhozā Sarkanā bāka, taču paklupis pret nepabeigto vidusskolu. «Iespītējos, iestājos vakarskolā». Taču arī pēc tam zvejot nav izdevies, jo kolhozs bijis uz izjukšanas robežas.
Pirms 16 gadiem viņam un sievai radusies iespēja iestāties Latvijas robežsardzē, darbs bijis ostā. «Beidzot iezīmējās izdevība tikt uz patruļkutera, taču gribēju pārbaudīt, vai jūru vispār varu turēt. Paņēmu darbā atvaļinājumu un uzmunsturējos pie pazīstama kapteiņa uz zvejas kuģa. Tā bija mana akadēmija.» Jūras gudrības gan klātienē, gan dažādos kursos viņš turpinājis apgūt arī vēlāk un 2003.gadā kļuvis par kapteini uz atjaunotās Valsts robežsardzes pirmā patruļkutera PK-01. Pēc kuģa vadītāja diploma iegūšanas Zigmunds bijis stūrmanis uz robežsardzes patruļkuģa Tiira. Bet kopš 2007.gada viņa dienesta vieta ir Ventspilī uz Rāndas.
«Mūsu pienākums ir patrulēt Kurzemes piekrastē, pārbaudot valsts jūras robežu, teritoriālajos ūdeņos kontrolējot zvejas likumību un arī visus tajos ienākošos kuģus, laivas un citus peldlīdzekļus. Žēl tikai, ka krīze skārusi arī mūs. Reti varam savu funkciju veikšanai iziet jūrā, jo nepietiek degvielas,» saka Rāndas stūrmanis.