Režijas studentu, konkrētajā gadījumā arī izrādes mākslinieku, Jāņa Znotiņa un Reiņa Suhanova kopdarbs raisa zināmu mulsumu. Izrādes neapšaubāmais ieguvums ir četri labi aktierdarbi, jo katram no «večiem» Rihardam Rudākam, Jurim Laviņam, Janusam Johansonam un vienīgajai dāmai Skaidrītei Putniņai izdevies radīt interesantus, emocionāli aizkustinošus raksturus ar savu biogrāfiju un likteni. Īpaši Riharda Rudāka Jānis Bertolds ir dzirkstoša artistiskuma iemiesojums. Acīmredzot jāpieņem, ka tāds arī bijis jauno režisoru sev izvirzītais uzdevums - «nomirt» aktieros. Citādi nespēju izskaidrot, kādēļ izvēlēta šī Anšlava Eglīša XX gs. 70. gadu latviešu trimdas situācijai aktuālā luga un mūsdienās iestudēta gandrīz tā, kā uzrakstīta. «Gandrīz» tāpēc, ka būtiski gan īsināta Bertoldu ģimenes līnija, pilnībā atsakoties no jaunās paaudzes, bet kopumā no izrādes rodas iespaids, ka kopš lugas uzrakstīšanas laika (60. gadu beigas) vai Nacionālā teātra Večiem (90. gadu sākums) ne Latvijā, ne latviešu trimdā nekas nav mainījies. Diemžēl nevērīgi aptuvena ir arī izrādes telpa, bet sintētiskas garmatu parūkas kā hipiju kultūras zīmes uzlikšana Oskara Morozova tēlotā Induļa galvā ir pilnīgi neticams estētisks anahronisms.
5 5 5 5 5
Pieticīgi, bet pārliecinoši. Šāda dīvaina formula visprecīzāk raksturo topošo režisoru pirmo patstāvīgo darbu. Vēl viens paradokss: izrāde pārsteidz, jo nepārsteidz. Reinim Suhanovam kā scenogrāfam ir jaunā talantīgā brīnumbērna slava - viņa risinājumi allaž ir negaidīti un oriģināli. Šī iestudējuma režija atgādina vecākās paaudzes psiholoģiskā reālisma meistaru darbus: lielā pietāte pret autoru, reālistiskā, pat naturālistiskā stilā iekārtotā spēles telpa Mazajā zālē, neapšaubāmā veiksme darbā ar aktieriem. Salīdzinot ar M. Kublinska uzvedumu 1988. gadā Nacionālajā teātrī, Valmierā ir mazāk krāšņas teatralitātes, vairāk ikdienas skaudruma, kaut netrūkst arī A. Eglītim tik raksturīgā smalkā humora un elēģiskās noskaņas par zaudēto dzimteni. Izspēlējot sižetu par dzīvi apnikušā un sievas notrenkātā pensionāra trimdinieka Jāņa Bertolda atdzimšanu, darot nevajadzīgas lietas, Rihards Rudāks kā aktieris pats ievelk otro elpu, nebaidās būt arī tizls un smieklīgs, jo aizkustinošs ir vienmēr. Kaut arī uzmanība galvenokārt centrēta uz vienu - Bertolda - likteni, izveidots saskanīgs ansamblis, kura dalībnieki - Januss Johansons (Longīns Laukmanis), Juris Laviņš (Askolds Olte), Skaidrīte Putniņa (Zuzanna), Oskars Morozovs (Indulis) - jūtīgi kontaktējas savā starpā un katrs, kā labā skaņdarbā, spēlē savu melodiju.
5 5 5 5 5
Būtu jābūt kaitnieciski netalantīgam, lai iznīdētu Anšlava Eglīša asprātības šarmu. Tādi, protams, režijas studenti Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš nav. Izrāde ir viegli skatāma ar četriem labiem aktierdarbiem psiholoģiskā teātra tradīcijās. Īpašs prieks par Riharda Rudāka uzplaukšanu pensionāra Jāņa Bertolda lomā, atraisoties no citkārt pārāk ekspluatētajiem sēri žēlajiem toņiem. Zobgalīgs un azartisks, ar niansētu pašironiju, viņa Jānis (ģimenes maks) - mostas savai dzīvei - ievieš paklājiņu savā garāžas «istabā», beidzot nopērk dārgās brilles, atver bankā savu kontu. Par neordināri talantīgā scenogrāfa R. Suhanova un J. Znotiņa režisorisko potenciālu iestudējums pasaka maz. Izrādē vairāk izteikta abu dzīves pozīcija nekā estētiskie orientieri. Labi cilvēki, kas godā «vectēvu paaudzi» un kurus apšķebinājis jaunības kults. Visu cieņu. Tomēr 2012. gadā iestudēt 1968. gadā rakstītu lugu par trimdu, nekonkretizējot tās vaibstus un kontekstu, šķiet pārāk dekoratīvi. Tas nenozīmē, ka darbība obligāti jāpārceļ uz Dublinu. Burtiskā pieeja ļāvusi Suhanovam un Znotiņam garšīgi paceļot laika mašīnā - Jāņa interjerā sadzīvo koferu krāvums, grāmatas, tautiskas lellītes, regbija bumba, latviski strīpaina sega. Skan Čikāgas piecīšu plate. Oskara Morozova Induļa hipija brīvdomība, kas traktēta kā vien māža izgājieni, gan nešķiet interesantākā versija.