Pirms spēles hokeja izlase izmantoja jau kādreiz valstsvienībā pielietoto metodi. Situācijā, kad atkāpšanās ceļa vairs nebija, spēlētāji paši sapulcējās uz kopīgo sarunu. «Runāja tie, kuriem tas arī bija jādara,» komandas kapteinis Herberts Vasiļjevs sapulces aktīvistus un apspriestos tematus neatklāja, lai gan varēja nojaust, ka kaujā saucēju lomu uzņēmušies pieredzējušie spēlētāji.
Laukumā apliecinājās, ka potenciālie līderi arī ar darbiem komandu attālināja no bīstamās zonas. Beidzot sevi pa īstam parādīja Vasiļjeva piecnieks, kura rēķinā piecas no sešām ripām. Priekšējā līnijā produktīvi darbojās arī aizsargu pāri Arvīds Reķis un Georgijs Pujacs. Vērtīgas bija divas Pujaca iemestās ripas pirmajā trešdaļā, kā arī Mārtiņa Cipuļa vārti, kad viņš izmainīja ripas virzienu pēc Arvīda Reķa tālmetiena. «Svarīgi bija pirmajiem iemest ripu, kā mums pietrūka iepriekšējās divās spēlēs,» pēc spēles uz pirmā perioda nozīmīgo lomu uzvarētāja noteikšanā norādīja arī izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks.
Otrajā periodā gan piezagās nedrošības sajūta. Mihails Grabovskis rezultāta starpību samazināja līdz minimumam (3:2). Kas to lai zina, kā vēl spēle būtu ievirzījusies, ja nenodrebētu baltkrievu vārtsargs Andrejs Mezins. Baltkrievu kolēģi izteica pārliecību, ka kļūdījies komandas galvenais treneris Eduards Zankovecs. Mezins esot bijis jānomaina jau pēc trešās ielaistās ripas.
Situācijas glābšanai Zankovecs izvēlējās visu smagumu uzvelt uz līderu pleciem. Baltkrievi sāka spēlēt gandrīz vai ar divām ar pusi maiņām, vadošie spēlētāji pagura, un Latvija panāca 6:3 uzvaru.
Oļegs Znaroks pauda gandarījumu, ka uzvaras pamati esot iemūrēti ar kārtīgu mājasdarbu. «Rūpīgi izanalizējām baltkrievu iepriekšējās spēles, un komanda par 90 procentiem izpildīja spēles plānu. Jā, bija noraidījumi, bet tāpēc, ka komanda cīnījās.»
Uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs panākuma priekšplānā izvirzīja pacietību. Uz jautājumu par psiholoģisko spiedienu pirms spēles Ņiživijs teica, ka to esot izjutusi visa komanda. «Mums vairs nebija kur atkāpties. Vajadzēja iet laukumā un cīnīties neatkarīgi no tā, kādi rezultāti būs citās spēlēs.» Kāpēc beidzot izdevusies spēle priekšējā līnijā, Ņiživijs nevarēja atbildēt. «Nezinu, vienkārši ripas iekrita vārtos.»
Pirms svētdienas vakara spēles ar Austriju aritmētiskajiem aprēķiniem vairs nebija nozīmes. Uzvara garantēja vietu A grupā, zaudējums nozīmēja krišanu lejup uz 1. divīziju.