Jāizdara secinājumi

Banku krīzēm mūsu valstī ir patiešām cienīga biogrāfija. Banka Baltija, Banka Olimpija, Komercbanka, Parex banka, tagad Krājbanka - šinī uzskaitījumā pat nav minēti visi banku sabrukšanas gadījumi. Interesanti, ka, uzklausot atmiņas par šīm krīzēm, nākas dzirdēt, ka principā «pazīmes» par attiecīgās bankas krahu jau bija manāmas un nosakāmas pirms katra no šiem gadījumiem. Vismaz kādam no oficiālajām personām, kas tā vai citādi bija atbildīgas par banku sektora drošību. Tikai ne noguldītājiem, kuru starpā bija ne tikai «lētticīgie» pensionāri, bet arī valsts un pašvaldību iestādes un nopietni uzņēmumi - nodokļu maksātāji. Tad nu nav saprotams, vai arī tālāk tas viss turpināsies tādā pašā garā - kāds zinās, ka kāda banka nav droša, bet pārējiem būs jāzīlē kafijas biezumos un pēc kārtējā kraha jāklausās mājieni - paši vien esat vainīgi! Kāpēc mūsu finanšu institūcijas nevarētu izveidot ko līdzīgu riska reitingiem, kas būtu visiem pieejams, un tad jau tā būtu noguldītāja atbildība, uz kādu risku viņš ir gatavs. Savukārt bankas (kā to dara valstis saistībā ar starptautisko reitinga aģentūru vērtējumiem - kedītreitingiem) censtos savus novērtējumus uzlabot. Tas arī būtu labs indikators, cik kvalitatīvi ar saviem uzdevumiem tiek galā banku sektora uzraudzības dienesti, jo diez vai to galvenā un vienīgā misija ir «noraut stopkrānu», kad šmuce jau notikusi un noguldītājiem jāmeklē sirdsdrapes. Kaut kas taču no kļūdām jāmācās. Vismaz no savējām.