Nu šo pirmo kauju VID vadītājs ir zaudējis, tomēr pāragri teikt, ka cīņa ir galā. Proti, lēmumu par VID ģenerāldirektora atbrīvošanu pieņem valdība. Te vietā atcerēties peripetijas ap VID reorganizāciju. Valdībā tā arī netika pieņemta, un to uzsāka pēc finanšu ministra rīkojuma.
Tātad, ja vien Dz.Jakāns pats nenolems pamest kaujas laukumu, viņa atcelšana no amata valdībā varētu būt pietiekami smags pārbaudes akmens visai valdošajai koalīcijai.
Protams, atkal ir viens «bet»: ja vien Dz. Jakāns politisko partiju spēlītēs netiek izmantots par maiņas monētu. Ja tā, tad VID agrāk vai vēlāk būs jāmeklē jauns ģenerāldirektors un tad jau aktualizēsies jautājums, kurš tas būs. Vislabāk, protams, ja tas būtu cilvēks, kurš stāvētu tālāk no partijām, jo tādējādi mazinātos sabiedrības aizdomas par to, ka kārtējais «savējais» tiek iebīdīts vajadzīgajā vietā. Vēl jau Dz.Jakānam nelabvēlīga lēmuma gadījumā pastāv iespēja doties uz tiesu, un var jau gadīties, ka kāds slēpts trumpis arī šādiem gadījumiem varētu būt paslēpts azotē.
Situācija ar VID vadītāju ļoti atgādina 2002.gada nogali, kad valdība toreizējā Ministru prezidenta Einara Repšes vadībā uzdeva toreizējam finanšu ministram Valdim Dombrovskim (šobrīd Ministru prezidents) ierosināt disciplinārlietu par tābrīža VID ģenerāldirektora Andreja Sončika darbību, uz pārbaudes laiku atstādinot viņu no ieņemamā amata. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, un jau 2003.gada sākumā valdība A.Sončiku atbrīvoja no ieņemamā amata. Tai pašā 2002.gada nogalē Jaunā laika tābrīža līderis E.Repše izteicās, ka atstādinās A.Sončiku no VID ģenerāldirektora amata, jo «Tautas partijas kontrolētais Valsts ieņēmumu dienests jau hroniski nepilda savus pienākumus». Nu tāda deja vu sajūta.
Paralēles var vilkt, tomēr 2003.gads nav 2009.gads.