Nespēlēties, bet spēlēt uz dvēseles stīgām, lai cik tas kādam šodien liktos vecmodīgi vai banāli. Tieši šī radošā atļaušanās mūzikā vienkārši atvērt sirdi, ar ko uzrunāja Pētera Vaska Epifānijas pirmatskaņojums Latvijā, bija Rudens kamermūzikas festivāla noslēguma koncerta galvenā virsvērtība.
Skaņdarbs ir veltījums tuvam komponista draugam un domubiedram, pašlaik smagas slimības skartajam diriģentam Juham Kangasam, un piedzīvoja pirmatskaņojumu šovasar Kokolā. Taču savā izteiksmē un noskaņā (ne ārējā līdzībā, diatonikas un stīgu instrumentu izmantojumā, bet gan iekšējā būtiskā saskarsmē, arī ar tautas dziesmu) tā sasaucas ar kādu krietni senāku P. Vaska opusu - Musica Dolorosa (1984) stīgu orķestrim, muzikāliem atvadu vārdiem komponista māsai. Pagājis jau vairāk nekā gadsimta ceturksnis, bet vēl tagad atmiņā, kā to spēlēja toreizējais Latvijas Filharmonijas kamerorķestris. Iespējams, līdzīgi kāds pēc desmit vai divdesmit gadiem atcerēsies pirmoreiz dzirdēto Epifāniju, ko viesa - Zalcburgā dzimušā un izglītotā ungāru vijolnieka un vienlaikus atskaņojuma vadītāja Aleksandra Janičeka - vadībā atskaņoja orķestris Sinfonietta Rīga.
Visā Pētera Vaska daiļrades kontekstā pat liekas, ka tieši kamerorķestris ir viņa īstā pasaule. Tāds paplašināts, skanīgāks, spēcīgāks stīgu kvartets, kurā viņš prot iedarbīgi uzrunāt un skart ar visvienkāršākajiem izteiksmes līdzekļiem.
Jaunais Pētera Vaska skaņdarbs «iekomponējās» sava veida sēru skaņdarbu programmā, kurā to sagatavoja koncerta pirmajā daļā dzirdētā, nebūt ne skaudrā vai skumjā, drīzāk gan eleganti liriskā, tomēr par Sēru simfoniju dēvētā Vīnes klasiķa Jozefa Haidna simfonija (mi minorā, Hob. I:44) un XX gs. vācu komponista Karla Amadeja Hartmaņa vijoļkoncerts Concerto funebre - ļoti komplicēts, gan solistam gan arī orķestrim grūts skaņdarbs, kurā caur asociāciju un nepielūdzamas dzīves realitātes muzikālo atveidu režģi uzrunā primāro žanru, - (sēru) marša un korāļa līdzsvarojošais pretspēks. Kontrastam - vēl viena J. Haidna simfonija, kuras dažas ieskaņas (t. s. apodžatūras) vienai no tēmām 1. daļā laikabiedriem nez kādēļ atgādinājušas vistas klukstēšanu (nebeidzamā vēlme definēt, ko mūzika stāsta, arī «piestiprinājusi» simfonijai birku uz mūžīgiem laikiem: Vista!). Abu Haidna simfoniju interpretācija rādīja, ka orķestris atkal baudījis būtisku skolu: tik eleganti, precīzi, vienoti, jūtīgi un stilam atbilstoši tas muzicēja ar A. Janičeku pie pirmās vijoles pults. Manuprāt, tas ir vēl daudz būtiskāk nekā tad, ja te būtu atbraukusi un atmirdzējusi kāda mūzikas zvaigzne, atstājot visu citu sava spožuma ēnā.