«Tagad jau kartītes ar roku cilvēki slinko rakstīt,» režisors skumji nosmej. Patiesībā šis smaids liek aizdomāties - vai tiešām «pēc mums» vairs nepaliks nekas, pat rokraksts ne? Pazudīsim virtuālajā realitātē, muzejos nebūs ne lietišķu eksponātu, ne rakstu galiņa.
Negribas jubilejas sakarā tincināt mūsu kinoklasiķi, uzbāžoties ar tradicionālajiem žurnālistu jautājumiem - kā jūtaties rudenī (latvju nacionālā kino patriarha rudenī, mēle niez izsaukties!), kā sokas darbi? Jo zinu - Streičam šie pāris beidzamie gadi nav bijuši mākslai labvēlīgi - kā kad spītējot publikas pieprasījumam, valsts nav piešķīrusi naudu Rūdolfa mantojuma un Blaumaņa «Silmaču epopejas» turpināšanai, arī personīgajā dzīvē laiks un traģiskas nelaimes nav režisoru saudzējušas, bet nule ar brīnišķīgā kinoaktiera, Streiča asinsrites cilvēka Romualda Ancāna aiziešanu paradīzē, šķiet, apbedīta arī visa lieliskā «latviešu dzīvesdziņas seriāla» tapšanas iecere. Kādas te sarunas par dzīvi?
Taču viens ir gana skaidrs - šķelmis Jānis Streičs ar savu spītīgo latgalieša raksturu jau nu mierā neliksies! Viņš ir kā perpetum mobile - nav darba kino, nevajag - režisors rosīsies kultūras atmiņu kurbulēšanā, jo ar tautas kultūras atmiņu «mums, vai, cik švaki, taisni jāraud». Tā nu apgādā Dienas grāmata tuvā nākotnē klajā nāks Streiča memuāru II sējums - atmiņas par laikmetu, cilvēkiem, darbu - apjomīga dokumentālā apcere Tas trakais Cilvēkbērna gads. Režisors piebilst, ka «ideju par manu vēstuļu grāmatu piespēlēja pats Jānis Klīdzējs, bet tad es viņam izstāstīju, ka esmu fiksējis šo lielo pārmaiņu laiku - 1990., 1991. gadu - arī savās dienasgrāmatās, un rakstnieks iedegās patiesā azartā, viņš mudināja un neļāva man pašam apstāties, kamēr manuskripts nebija gatavs. Bet man jau patīk allaž kaut ko pieķibināt klāt…»
Suminot Jāni Streiču, piedāvājam pirmo iespēju ielūkoties šīs grāmatas fragmentā.