Tā ir fundamentāla problēma. Valsts sabrūk. Mēs divdesmit gadu laikā esam pazaudējuši 800 tūkstošus iedzīvotāju. Attiecīgi infrastruktūras izmaksas uz vienu iedzīvotāju pieaug. Mums, ja vērtē pēc iedzīvotāju skaita, patiesībā ir liela valsts. Mēs esam mazapdzīvota valsts. Attiecīgi - man pārmet, ka es visu gribu iznīcināt, bet atvainojiet... Valstī ar šādu iedzīvotāju skaitu mēs vienkārši nevaram atļauties vairāk par, piemēram, divām klīnikām, kurās veic sarežģītas operācijas. Un arī tad vēl būtu jādiskutē, vai mēs varam atļauties, ka abās klīnikās var operēt sirdi, vai tomēr jāspecializējas. Ārpus Rīgas - diskusija ir par to, vai var atļauties vietas, kur operē aklo zarnu, vai nevar. Ja mēs gribam atļauties to, ko nevaram, tad aina ir tāda, kāda tā ir.
No kura gala sākt šo kamolu šķetināt?
Sāksim ar to, ka, manuprāt, visām tām partijām, kuras iekļūst Saeimā, valsts maksā 7 miljonus latu gadā proporcionāli iegūto vietu skaitam. Igauņi maksā savējām 6 miljonus eiro. Tad mums ir trīs jautājumi: demogrāfija, izglītība un industrializācija. Sistēma ir ārkārtīgi vienkārša. Pārtikušu valsti nodrošina 60-80%darba spējīgu iedzīvotāju, kuri saņem augstu algu. Nevis divi trīs miljardieri un 90% nabagu, kā tas ir pie mums. Kas var nodrošināt 1500-2000 latu algas? To nevar darbs valsts, pašvaldību vai apkalpojošā sektorā. Ir tāds jēdziens «fire industries - finance, insuarance, real iestate» (finanses, apdrošināšana, nekustamais īpašums - M. Z.). Šīs industrijas, ja tās strādā uz iekšējo tirgu, ir iekšējs pakalpojums, tas faktiski neko nerada. Līdz ar to mēs runājam par eksportu - preču, pakalpojumu. Eksportam ir nepieciešams kvalificēts darbaspēks. Savukārt, lai eksporta ražotņu veidošanai piesaistītu investorus, ir jāsaprot, ka viņiem šī vieta nebūs interesanta, ja viņi redzēs, ka darbaspējīgo skaits samazinās, patērētāju skaits samazinās. Tātad ir jāaptur iedzīvotāju skaita sarukšana. No cita gala - lai iedzīvotāji neaizbrauktu, ir nepieciešamas darbvietas. Latvija, lai gan pievienojusies bagāto valstu klubam, šobrīd specializējas nabadzībā. Lai šo situāciju pārvarētu, ir jārada darbvietas. Mūsu rīcībā ir divi instrumenti - tiešs atbalsts un nodokļu politika. Sākam ar nodokļiem. Manā izpratnē darbaspēka nodokļu nesamazināšana ir noziegums pret latviešu tautu. Tātad tas būtu otrais solis pēc naudas došanas partijām. Es esmu radikāls - domāju, ka tie ir jāsamazina no pašreizējiem 47-48% uz pusi. Vienlaikus ir jāpalielina sods par nodokļu nemaksāšanu - jāliek cietumā uzņēmumu vadītāji un grāmatveži, kuri krāpjas. Pašlaik puse no Latvijas ekonomikas nemaksā nodokļus. Ir jāpanāk situācija, ka nodokļus nemaksā tikai 8-12 procentu, kas ir noziedznieki burtiskā nozīmē: kontrabanda, prostitūcija, narkotikas utt. Kamēr vēl būs 35-40%, kas nodokļus nemaksā, mēs te neko jēdzīgu neuzbūvēsim.
Paejam atpakaļ. Ko dos šis visai ievērojamais valsts finansējums partijām?
Tas dos iespēju politikā iesaistīties normāliem cilvēkiem. Šobrīd politika nepiedāvā karjeras iespēju jauniem, izglītotiem cilvēkiem, jo viņi redz, ka politikā neko nemaksā, atliek zagt. Es nedomāju, ka mēs kā tauta esam tiktāl deģenerējušies, lai viens perspektīvs, jauns cilvēks uzskatītu, ka savu dzīvi viņš veidos zogot.
Partijas saglabātu tiesības saņemt ziedojumus?
Jā. Ar adekvātiem ierobežojumiem un caurredzamību.
Tad kāpēc vēl valstij jāmaksā?
Tāpēc, ka partijas ziedojumus nesavāc pietiekami. Tas ir apburtais loks: mēs sakām, ka politika ir slikta, tāpēc mēs tai neziedosim ne santīmu, bet tā ir slikta tāpēc, ka tur nav naudas un normāli cilvēki neveido karjeru politikā.
Tātad paaugstinām atalgojumu deputātiem, ministriem. Ko prasām pretī, ja neskaita degšanu tēvzemes labā?
Algu palielināšana palielinātu cenu, ja tu slikti uzvedies un izkrīti no politikas aprites. Protams, KNAB u. c. jāturpina strādāt, pātagai ir jābūt, bet šobrīd katastrofāli pietrūkst tā burkāna. Vienlaikus tiek aizliegta partiju reklāma televīzijās, iespējams, arī radio. Jābūt kā Lielbritānijā - ja valsts dod partijām naudu, tad partijas priekšvēlēšanu kampaņās drīkst tikai dalīt lapiņas, rīkot savu pozīciju skaidrojošas diskusijas, iet no durvīm uz durvīm. Mēs aizvācam naudu no šī procesa un mazinām manipulēšanas iespējas.
Vēl pašķetinām jau sarunāto. Ja notiek šī dzīvošana atbilstoši iespējām, kā aprakstījāt, kas notiek ar Latvijas laukiem?
(Pārtrauc) Mums ir 900 skolu. Pērn piedzima 18-19 tūkstoši bērnu, šogad varētu būt mazliet virs 18 tūkstošiem. Tas nozīmē, ka pēc sešiem septiņiem gadiem mums klasē būs 20 bērnu. Tā nevar! Domāju, ka skolu skaits jāsamazina četras reizes.
Bet tad visi saplūdīs Rīgā un lauki paliks tukši. Tas ir Latvijas interesēs?
Visi nesaplūdīs. Ir jāsaprot, ka depopulācija un urbanizācija ir realitāte. Eiropā šis process, kas aizsākās pēc Otrā pasaules kara, notika lēnāk, mums straujāk, bet tas ir neapturami. Jo augstas kvalitātes ekonomiku Latvijā var radīt tikai Rīgā. Protams, lietas notiek un notiksies arī citās lielākajās pilsētās - Daugavpilī, Valmierā, Liepājā, Ventspilī -, pat ja citiem neņems nost šīs pilsētas labā, kā to dara Lembergs. Bet ir jāsaprot, ka tikai pirmatnējā sabiedrībā ekonomika bija izkliedēta: gāja medīt mežā. Pēc tam - ekonomika rodas pilsētās. Jau tagad Rīgā ir 60-70% Latvijas ekonomikas. Šobrīd mēs mokām Rīgu un neļaujam attīstīties. Paskatieties, kas notika Zviedrijā. Cilvēki sākotnēji pārgāja uz pilsētām, sapelnīja tur naudu un tad sāka domāt par otrajām mājām, sāka ieguldīt atpakaļ. Tas pakāpeniski izlīdzinās. Paskatāmies no cita aspekta. Mums ir apmēram 1 miljons hektāru izmantojamas zemes. Ja saimniecību izmēri konverģējas no 250 uz 500 hektāriem vienai saimniecībai, tad mums lauksaimniecībā ir vieta mazliet virs 2000 saimniecībām. Cik cilvēku nepieciešami vienā modernā saimniecībā? 10-15, ģimenes locekļus ieskaitot. Tātad mums ārpus pilsētām ir iespēja dzīvot apmēram simt tūkstošiem cilvēku, kas nodarbināti lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Uz 64 tūkstošiem kvadrātkilometru. Nu, nevaram mēs nodrošināt slimnīcu aiz stūra!
Es mēģinu vizualizēt, kāda šāda scenārija gadījumā izskatīsies Latvija...
Nevajag neko vizualizēt! Vienkārši aizbrauciet un paskaties, kas notiek Latgalē, pat Valmieras novadā. Nevajag skatīties gar šoseju Rīga-Valmiera, paskatieties virzienu uz Mazsalacu. Tur jau tagad cilvēku nav. Ne jau Rungainis vai Ķīlis to izdomāja, mēs vienkārši konstatējam faktu. Ne jau es protestēju pret netaisnīgajiem nodokļiem, kas nepieciešami, lai uzturētu netaisnīgu pensiju sistēmu, to dara tie tūkstoši, kas aizbrauc!
Ja runājam par pensijām - vairākums ekspertu, arī Rietumos, uzskata, ka viens no situācijas risinājumiem ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Tomēr - jo attālāka tā iešana pensijā, jo mazāka motivācija maksāt nodokļus. Tā teikt, tāpat līdz tam nenodzīvošu...
Skaidrs, ka jāpaaugstina. Tikai ir viena nianse - pateikšu, lai iegūtu papildu ienaidniekus (smejas). Sieviešu vidējais mūža ilgums Latvijā ir 78 gadi, vīriešiem - 68. Tādēļ taisnīgāk būtu, ka vīriešiem pensionēšanās vecumu paaugstinātu līdz 65 gadiem, par ko, cik saprotu, ir runa, bet sievietēm - līdz 75 gadiem. Skaidrs, ka tik vienkārši nevar, bet aritmētika ir vienkārša: nu nevar arvien sarūkošs darbaspēks nodrošināt pensijas arvien pieaugošam skaitam cilvēku, turklāt jāatceras, ka pensionāri veselībai tērē 80% no summas, kas uz galviņu ir visa mūža garumā.
Šobrīd pensiju sistēmā ir trīs līmeņi. Pirmais - nenopelnītā jeb tā, ko tev gādā strādājošie. Tad ir divi līmeņi nopelnītās. Mūsu paaudzei vispār nav variantu - mums šīs nenopelnītās pensijas nebūs, jo nebūs no kā maksāt. Saprotiet, es iestājos pret to, ka pensiju uztver kā kaut kādu valsts novēlējumu. Piemēram, uzskatu, ka cilvēkiem, kuriem ir daudz naudas vai īpašumu, vispār nevajadzētu pensiju saņemt. Jā, viņi ir strādājuši, radījuši darbvietas utt. Super! Bet arī šī valsts viņiem ir devusi iespēju dzīves laikā kļūt turīgiem.
Bet cik tad mums šādu turīgo ir - vairākums jau ir trūcīgi pensionāri.
Pagaidiet! Mums ir ģimene ar trim bērniem - katrs bērns, kamēr to izaudzina, izmaksā apmēram tikpat, cik pieaugušais. Tātad šī ģimene peras, šiverē, iegulda bērnos - vairākums simtus tūkstošu. Blakus dzīvo ģimene, kura izlemj iztikt bez bērniem. Viņi normāli dzīvo, brauc ceļojumos, pērk nekustamos īpašumus. Tagad pienāk pensionēšanas vecums, un ir liela varbūtība, ka šai otrajai ģimenei pensijas pienākas lielākas. Jo viņiem ir bijusi iespēja palikt darbā ilgāk, viņiem bērni neslimoja, viņiem sieviete varēja strādāt bez pārrāvuma, izmantot iespējas. Un tagad šis pāris dzīvo lielā mājā, negrib to pārdot un saka: lai tās otras ģimenes bērni mums maksā pensiju! Tā ir iedzīvošanās! Un mēs balsosim par to partiju, kas mums šādu sistēmu garantē, jo tas, kas būs pēc mums, ir mums, atvainojiet, pie kājas. Jūsuprāt, tas ir taisnīgi?
Tātad nepieciešams bezbērnu nodoklis?
Es domāju par nodokļu atlaidēm ģimenēm ar bērniem un normāliem valsts pabalstiem. Vismaz sievietei vidējās darba algas apmērā. Ar nosacījumu, ka bērni tiek normāli audzināti - iet skolā utt.
Demogrāfija ir ekonomisks jautājums. Mani tracina, ka saka: padomju laikā mums nemaksāja, bet bērnus audzinājām. Jā, bet tad transports neko nemaksāja, bija bezmaksas izglītība, veselība.
Tātad ir nepieciešami līdzekļi kaut šīs svarīgās tēmas attīstīšanai. Kur šos līdzekļus ņemt? Pēdējā laikā ir dzirdēta tēze, ka Latvijai vajadzētu mēģināt pierunāt aizdevējus atļaut lēnāku valsts budžeta deficīta samazināšanu, pārskatīt iestāšanās eirozonā termiņu, kas arī ļautu elastīgāk pielāgoties t. s. Māstrihtas kritērijiem.
Muļķības. Tas nozīmē: aizņemties vairāk naudas, nekā varam atļauties, lai nevajadzētu veikt reformas, kuras pareizi veicot mēs vēlāk varētu atļauties vairāk. Kur loģika?
Loģika ir tajā, ka strauja patēriņa samazināšana nobremzē ekonomiku.
Tas efekts ir jau noticis, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tuvāko divdesmit gadu laikā Latvijas ekonomikas dzinējspēks būs nevis iekšējais patēriņš, bet eksports. Un lietas ir jāplāno no šī viedokļa. Piemēram, pirms iestāšanās eirozonā to nevajadzētu darīt, bet principā mēs varētu palielināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) līdz skandināvu 24-25% līmenim. Tā teikt, ja paši neražojam, nav ko te tērēties... Savukārt eksportētājus PVN neietekmē.
Vienīgi Dievs zina, kāda eirozona izskatīsies pēc vairākiem gadiem...
Bet kādas mums ir alternatīvas? Mums var būt laba, spēcīga centrālā banka, kas īsteno savu monetāro politiku, sabiedrība to akceptē, nevis visu laiku gāna. Mūsu centrālā banka, šķiet, uzskata, ka iracionālie lēmumi, ko politiskā elite ir pieņēmusi pēdējo divdesmit gadu laikā, liecina, ka neviens centrālajai bankai to neļaus. Tātad mums atliek otrs variants. Šobrīd mums ir eiro surogāts, tad beidzam mocīties un ieviešam kārtīgu eiro. Protams, tā ir bagātu valstu valūta, kurām ir citi uzdevumi un vajadzības nekā mums, attiecīgi tā nav mums īsti izdevīga. Tomēr - nu gribam operēt mandeles caur citu atveri, darām tā! Mūsu tauta ir ēdusi zemi, ēdīsim vēl.
Mēs labi zinām, cik nestabila, faktiski neprognozējama ir pasaules ekonomika. Kā mums veidot savu eksportu, kam būt gataviem, lai šis dzinējspēks neapstātos kādas krīzes eirozonā vai Ķīnā rezultātā?
Klau, situācija ir izveidojusies tā, ka mēs esam maza tauta brīnišķīgā zemē un vietā. Tātad mums ir jābūt pietiekami elastīgiem, lai nopelnītu naudu plašajā pasaulē. Skaidrs, ka tas prasa darbu, gudrību, izveicību, viltību, zināšanas, kaudzi citu lietu. Tāpēc neapšaubāmi, ka caurmēra latvietim jābūt gudrākam par caurmēra amerikāni vai caurmēra krievu. Bet mēs jau tā patiesībā dzīvojam gadsimtiem ilgi! Vienkārši ir jāsaprot, ka sociālisms ir beidzies. Ar varu nevienu strādāt nevar piespiest - vergu darbam ir zems ražīgums. Ir vienkārši jāsaprot, ka katrs atbild pats par sevi.
To pateiks valsts, politiķi?
Atkārtoju: ja ekonomika ir Rīgā, tad cilvēkiem ir godīgi jāpasaka, ka 10-15 gadu laikā vietas ar mazāk par 6000 iedzīvotāju pazudīs. Attiecīgi ir jāpalīdz cilvēkiem nevis nīkt laukos, bet pievilkties tuvāk darbvietām. Attiecīgi valsts - es nezinu, izlaižot parādzīmes, uzticot to valsts uzņēmumiem, formas var atrast - atpērk no cilvēkiem šīs viņu mītnes laukos. Un tad jāpalīdz viņiem ar apmācību profesijās, kas reāli nepieciešamas, nevis tas vājprāts, kas notiek apmācības kursos, kur māca par veikala asistentiem...
Izglītības sistēmu kopumā kropļo divas lietas. Pirmā: līdzekļu pārdale par labu reģioniem, lai gan ir skaidrs, ka jēdzīgas augstskolas ārpus Rīgas nevar būt. Ir jāsaprot - ja mēs nedodam jauniem cilvēkiem kvalitatīvu izglītību, mēs viņam, atvainojos, sačakarējam visu dzīvi! Jo viņam ar šo slikto izglītību būs jāstrādā 50 gadu! Otrā: nauda tiek izmesta, lai algotu tūkstošiem lieku skolotāju, respektīvi, veiktu sociālu funkciju. Bet tā nevarēs turpināt! Nevarēs pastāvēt skolas bez 500 skolēniem Tas ir kā karā: tu iztaisno frontes līniju. Saproti, kurus frontes posmus nenoturēsi, tādēļ atvelc spēkus, lai tos koncertētu posmos, kurus vari noturēt.