Patiesībā vairāku tūkstošu kilometru augstumā ap Zemi ir izveidojies milzīgs cilvēku radītu objektu un atlūzu mākonis, kas kļūst aizvien lielāks. Zinātnieki uzstāj, ka pasaulei steigšus jārīkojas, lai samazinātu kosmisko atkritumu daudzumu. Pretējā gadījumā tie tuvākajā nākotnē var radīt nopietnas problēmas cilvēcei.
Simtiem miljonu daļiņu
1957. gadā Padomju Savienība palaida pirmo Zemes mākslīgo pavadoni Sputņik. Kopš tā laika izplatījumā ir palaisti tūkstošiem mākslīgo pavadoņu, kuri uz Zemes nodrošina telekomunikāciju, piegādā meteoroloģiskos datus, nodrošina precīzu navigāciju, militāro izlūkošanu un daudzas citas funkcijas, kas atvieglo mūsu dzīvi.
Tomēr tam ir arī negatīvā puse, jo vairums izplatījumā nonākušo satelītu un to nesējraķešu daļu pēc izmantošanas turpina riņķot pa Zemes orbītu, nevis nokrīt un sadeg atmosfērā. Kosmisko atkritumu daudzums krietni papildinās arī pēc šo objektu sadursmēm.
No Zemes ir izsekoti aptuveni 17 tūkstoši cilvēku radītu objektu, no kuriem tikai tūkstotis ir funkcionējoši satelīti. Lielāko daļu kosmisko atkritumu veido maza izmēra objekti.
ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde aprēķinājusi, ka 500 tūkstoši kosmisko atkritumu ir no 1,3 līdz 2,6 centimetriem diametrā, bet vismaz milimetru lielu daļiņu daudzums varētu būt mērāms simtos miljonu, raksta SPACE.com.
Šie atkritumi pārvietojas tik ātri, ka, ietriecoties kādā no funkcionējošajiem satelītiem, var tos neatgriezeniski sabojāt. Tā ir potenciāli milzīga problēma no tehnoloģijām atkarīgajai mūsdienu sabiedrībai.
Trauksmes zvanus skandina Visuma pētnieki, kuri uzskata, ka kosmosa lielvalstīm šī problēma ir jāuztver ļoti nopietni un jāmeklē risinājumi. «Mūsuprāt, kosmisko atkritumu problēmai jāpievērš tikpat liela uzmanība kā globālajām klimata izmaiņām,» uzskata Hainers Klinkrads, Eiropas Kosmosa aģentūras Kosmisko atlūzu biroja vadītājs.
Savāks ar tīklu un lāzeru
Pagājušajā nedēļā Vācijā notika jau sestā Eiropas Kosmosa atkritumu konference. Tās laikā izceltas divas pieejas, lai kontrolētu kosmisko atkritumu daudzumu.
Pirmkārt, nākotnes kosmiskajām misijām jākoncentrējas uz ilgtspējību, nodrošinot, ka satelīti un to nesējraķetes pēc izmantošanas nepaliek izplatījumā. Otrkārt, ir jāsāk esošo kosmisko atkritumu aizvākšana no orbītas, pretējā gadījumā riskējot, ka tuvākajos gados atlūzas aizvien biežāk nodarīs nopietnus bojājumus satelītiem.
Zinātnieki arī nākuši klajā ar dažādām idejām, kā savākt kosmiskos atkritumus. Viens no plāniem piedāvā izmantot lielu tīklu, lai, piemēram, notvertu nestrādājošu satelītu un mainītu tā kursu.
Cits ierosinājums paredz kosmisko atkritumu sadedzināšanu, izmantojot jaudīgus lāzerus. Austrālijas zinātnieki, kuri šo metodi ir attīstījuši vistālāk, cer, ka to varēs sākt reāli izmantot jau pēc diviem trim gadiem, vēsta raidsabiedrība ABC.
H. Klinkrads atzīst, ka kosmisko atkritumu aizvākšana būs dārga. Tajā pašā laikā viņš ir pārliecināts, ka satelītu tiešās izmaksas un zaudējumi, ko radīs to iziešana no ierindas, krietni pārsniegs kosmiskā piesārņojuma savākšanas izmaksas.