Stross-Kāns iekļuva maijā, regulāri parādījās minējumi, ka viņš varētu pamest ietekmīgo amatu Ņujorkā un kļūt par opozīcijā esošās Sociālistu partijas prezidenta amata kandidātu. Aptaujas liecināja, ka par viņu balsotu vairāk franču nekā par pašreizējo prezidentu Nikolā Sarkozī.
Daļa D. Strosa-Kāna sabiedroto pauž gandarījumu, ka apsūdzības pret viņu atceltas, un izsaka minējumus, ka viņš nākotnē varētu iekļauties Francijas valdībā. Citi ir skeptiski pret viņa nākotni politikā.
Murgs noslēdzies
«Tās ir beigas šausmīgam un netaisnīgam pārbaudījumam, pēdējie divarpus mēneši bija murgs man un manai ģimenei,» D. Stross-Kāns otrdien paziņoja pēc Ņujorkas tiesas lēmuma atcelt pret viņu izvirzītās apsūdzības. «Man par to pagaidām nav ko teikt, es domāju par atgriešanos dzimtenē un normālas dzīves atjaunošanu. Es plašāk izteikšos pēc atgriešanās Francijā.»
D. Stross-Kāns tika arestēts 14. maijā, pamatojoties uz Ņujorkas viesnīcas istabenes iesniegumu, ka toreizējais SVF vadītājs savos apartamentos viņai seksuāli uzbrucis.
Krimināllieta pret D. Strosu-Kānu tika anulēta pēc tam, kad tiesa piekrita apmierināt Manhetenas prokuratūras lūgumu atcelt pret bijušo SVF vadītāju izvirzītās apsūdzības. DNS analīzes apstiprināja, ka starp D. Strosu-Kānu un istabeni ir noticis seksuāla rakstura kontakts, bet istabenes liecības esot vienīgais pierādījums, ka tas noticis piespiedu kārtā. Tā kā istabene savās liecībās vairākkārt melojusi, prokurori uzskatīja, ka kriminālapsūdzības nevar uzturēt.
D. Strosa-Kāna nedienas gan vēl nav garām. Istabene pret viņu ir iesniegusi civilprasību, bet tiesai Parīzē vēl jālemj, vai celt pret viņu apsūdzību saistībā ar pazīstamas rakstnieces sūdzību, ka D. Stross-Kāns 2003. gadā viņu mēģinājis izvarot.
Norāva plīvuru
Francijas Sociālistu partijas līdere Martina Obrī, kura ir tuva D. Strosa-Kāna sabiedrotā un viena no galvenajiem pretendentiem uz partijas nomināciju prezidenta vēlēšanās, pēc tiesas lēmuma sacīja, ka jūtas atvieglota. Bijusī darba ministre uzskata, ka D. Stross-Kāns var būt noderīgs Francijai. «Bet mums ir jāļauj viņam pašam paziņot par nākotnes plāniem,» piebilda M. Obrī.
Viņas sīvākais sāncensis Fransuā Olands sacīja, ka D. Strosa-Kāna «pieredze un kompetence būs noderīga šai valstij», raksta The New York Times.
Tiešāks ir bijušais kultūras ministrs Žaks Langs, kurš uzskata, ka D. Strosa-Kāna atgriešanās Francijas politikā var notikt, tikai ne kā pretendentam uz prezidenta krēslu, bet, iespējams, nākamajam premjerministram, ja pavasarī vēlēšanās uzvarēs sociālisti.
Citi uzskata, ka pēdējo mēnešu notikumi ir neatgriezeniski iedragājuši D. Strosa-Kāna reputāciju. «Es ticu, ka viņš vairs nevar pretendēt uz vadošu lomu Francijas politikā,» uzskata politologs Žerārs Grunbergs. «Ne sabiedrība, ne [sociālistu] partija nevēlas viņu redzēt priekšējā rindā.»
Savukārt ietekmīgā laikraksta Le Monde komentārā D. Stross-Kāns tiek salīdzināts ar bijušo ASV prezidentu Bilu Klintonu, kura prezidentūru aptraipīja dēka ar Moniku Levinsku. «Visupirms viņš ir savas neapdomības upuris. Vienalga, kādi būtu viņa nopelni, lieta norāva plīvuru no viņa personības, viņa attiecībām ar sievietēm un naudu,» teikts izdevuma viedoklī.