Bet tiem vecajiem, kam švunka gājusi mazumā (tas arī ir dabiski), toties sakrājusies pieredze, nāktos ar jaunajiem sadarboties plecu pie pleca. Sadarboties, nevis pliekani kritizēt ar nievājošu piesmaku.
Pats tāds!
Sākt varētu ar atgādinājumu dažam labam pret jaunajiem nīgram senioram (tas nemaz nav tik sen, kad pats taču ir bijis jauns!) kāda senatora teikto - necitējot, vienīgi domu atstāstot. Proti, ka no mūsdienu jaunatnes nav nekādas jēgas, ka tie jaunie neciena vecos, nerespektē fundamentālas patiesības, neuzklausa padomus (kuru vairums gan ir nelūgti) un tamlīdzīgi. Šādi apgalvojumi nav nekas jauns, bet, ja ņem vērā, ka to deklarēja kāds pavecs Romas senators apmēram pirms 2000 gadiem, nākas padomāt.
Jā, droši vien atradīsies ne mazums «prātīgo», kas teiks, ka tam senajam bijusi taisnība - ka katra nākamā paaudze arvien vairāk degradējas, ka jēgas no jaunajiem nekādas, piemirstot, ka pirms kādiem nieka piecdesmit vai pat mazāk gadiem paši bijuši tie, par kuriem var teikt bērnu iecienīto: «Pats tāds!» Un kas par to, ka «pats tāds» bijis kādu laiciņu agrāk. Nav pat jāmeklē senāku vai mūsdienu varas vīru un sievu teksti - tādas atziņas šad un tad, un samērā bieži, nākas dzirdēt arī mūsdienu ierindnieku aprindās Latvijā. Tā nenotiek daudz kur citur, kur uz jaunajiem raugās patiešām kā uz nākotni ar cieņu un cerībām.
Nākotne drošās rokās
Vārdos gan reizēm jauno paaudzi - tiesa, parasti visjaunāko -, godā par nākotni, kas pelnījusi gādību. Tas varētu būt arī pielīšanas nolūkos, sirds dziļumos saprotot, ka reiz ļoti kārosies pie gultas pasniegtu ūdens krūzīti.
Tomēr kopumā tie vecie tos jaunos nemaz necenšas saprast, nemaz nerunājot par spēju dzīvot laikam līdzi. Šī spēja gadu uzbūvēto barjeru krietni mazinātu, atstājot vien dažas fiziskas atšķirības - tādas kā krunkas, sirmums vai plikpaurība. Tikai patiesībā šie nieki nav būtiski, dažkārt tie pat dod jaunas iespējas, piemēram, ja sāp zobi, tos var nolikt uz galda, lai «cieš» tur.
Bet, atgriežoties pie nedēļas jautājuma, varu teikt, ka mūsdienu - tāpat kā vakardienas un noteikti rītdienas - jaunatnei nav ne vainas! Tās potenciāls vieš cerības, ka civilizācijas drīzā bojāeja sabiedrības degradācijas dēļ ir krietni vien pārspīlēta. Dabiski, ka jaunieši, tāpat kā vecieši, ir ļoti dažādi un starp viņiem var atrast visu cilvēcisko spēku un vājību spektru, taču tā tas ir bijis vienmēr un tāpēc neraizējieties, pesimisti, - viss kārtībā, nākotne ir drošās rokās!
Katrs ir unikāls
Tādai attieksmei vajadzētu būt pašsaprotamai, un tas nekas, ka ne katram. Tikai tiem, kam šāda attieksme nešķiet pašsaprotama, derētu padomāt par jaunatni visā pasaulē.
Tad, iespējams, ja cilvēks nav galīgi aprobežots, viņš noteikti sapratīs, ka jaunie ir visos kontinentos un visām tautām, jo citādi cilvēces vairs nemaz nebūtu. Šis ir apstāklis, kas apstiprina, ka jaunatnei nav ne vainas un tās potenciālam tāpat, jo kā gan citādi varētu plānot nedaudz tālāko nākotni, to, kas pārsniedz cilvēka mūžu.
Atliek vien piebilst, ka Latvijā nepieciešams kardināli mainīt izglītības sistēmu un to vajadzētu sākt ar individuālu pieeju katram bērnam, jo katrs bērns ir unikāls. Pilnīgi nepieļaujama ir līdzšinējā izplatītā prakse, kad visus cenšas «iebāzt vienā maisā» un, ja ne citādi, tad iespiest kaut kādā ierindā, gluži kā nesenajos plānprātības laikos, kad skolās pastāvēja ierindas mācība.
Atgādinājumam gluži vai banālā patiesība, ko reiz esot pateicis Alberts Einšteins: «Katrs no mums ir ģēnijs. Bet, ja jūs spriežat par zivi pēc tās spējas rāpties kokā, tā visu savu mūžu nodzīvos, ticot, ka ir dumja.»
*švunka - spars, uzņēmība