Rīgas Dinamo hokejistiem pēc uzvaras Latvijas Dzelzceļa kausa izcīņā bija trīs brīvdienas. Guntis apgalvo, ka garāka atpūta bijusi nepieciešama, lai atgūtu spēkus un lai nebūtu tāda situācija, kā vairākām Krievijas komandām, kurās spēlētāji divdesmit minūtes sparīgi spēlējot, bet tad «baterijas» pamazām sākot sēsties.
Tik tiešām esi novērojis spēku izsīkumu vairākos Krievijas klubos?
Tas ir komandās ar veco sagatavošanās sistēmu. Vasaras treniņnometnēs dominē nogurdinoši krosi, un spēlētājiem pēc tam nepieciešama puse sezonas, lai viņi atietu, jo lielās slodzes neļauj par visiem simt procentiem parādīt to, ko viņi spēj. Ir arī traumas no pārslodzēm.
Dinamo skrien krosus?
Nē, Rautakallio neatbalsta krosus. Mums ir fiziskās sagatavošanās treneris Vilnis Klucis, kurš ir izstrādājis speciālu programmu. Vienu dienu strādājam uz ātrumu, nākamajā atkal uz izturību vai spēku. Nav tā, ka ar svariem spēlētājus pamatīgi izdzītu. Runāju ar Daugaviņu. NHL visās komandās esot šāda ampluā speciālisti kā Klucis.
Ir jau iekrāta četru gadu KHL pieredze. Ko varam gaidīt no Dinamo šosezon - puslīdz vienmērīgu sniegumu visas sezonas garumā, vai ap kādu laiku ir paredzams kritums?
Nekad jau nevar visu precīzi saplānot, turklāt komandas sniegumu diezgan būtiski var ietekmēt savainojumi. Kādam nespēlējot, var pasliktināties maiņas sniegums un uz citiem tajā laikā var uzgulties papildu slodze.
Pārbaudes turnīros Ņižņijnovgorodā un Rīgā Dinamo iepriecināja ar saturīgu sniegumu. Kondīcija nav sasniegta priekšlaikus?
Tāds arī bija mērķis. Redzēsim, kā būs KHL čempionātā. Katrā ziņā ir jāstrādā uz to, lai sniegums būtu puslīdz vienmērīgs bez straujiem kāpumiem un kritumiem.
Pagaidām klāt pienākušie leģionāri atstāj labu iespaidu…
Vēl jau viņi pilnībā nav iejutušies komandā. Mūsu maiņa Dzelzceļa kausā rezultatīvi spēlēja arī tāpēc, ka trīs tomēr esam palikuši no pagājušā gada - es, Krišs (Rēdlihs) un Mārča (Karsums). Džonsons ir izteikts komandas spēlētājs, kuram patīk pielāgoties pārējiem. Viņš saprot, ko no viņa ceram sagaidīt. Otrajā maiņā Žirū un Šrempam vēl ir pagrūti saprasties ar Ņiživiju.
Treneris Peka Rautakallio pēc pirmā darba gada komandas taktiku ir pamainījis?
Būtiski ne, taču korekcijas ir veiktas. Pāris spēlētājiem jāslido nedaudz citādi. Uzskatu, ka esam galvas tiesu priekšā, salīdzinot ar to, kur bijām pirms gada. Tad nezinājām, kā somu hokeju īsti spēlē un ko no mums prasīs. Sastāva kodols ir saglabājies, un lielākajai daļai spēlētāju Rautakallio prasības ir zināmas.
Cik daudz spēlētāji var atļauties improvizēt, un cik strikti esat ielikti rāmjos, kas no A līdz Z ir jāizpilda?
Es kā aizsargs varu pieslēgties uzbrukumam, un treneris pat mudina to darīt. Taču man ir arī jāatceras, ka savlaicīgi būt jātiek atpakaļ aizsardzībā. Ja nepagūšu, tad gan būs ziepes. Īstenībā man patīk Rautakallio spēles stils, pēc kura viss ātri jādara gan priekšā, gan arī aizsardzībā.
Pārskatot tavu CV, nevienā sezonā iepretim uzvārdam Galviņš neatradu C burtu. Tiešām pirmo reizi esi komandas kapteinis!
Tā arī ir. Es pat bērnu un jauniešu komandās nekad neesmu pildījis šo pienākumu komandā.
Kāda būs galvenā atšķirība?
Ja neesi kapteinis, izej laukumā, izpildi visu, ko no tevis prasa, un būsi savu darbu padarījis. Kapteinim ir vairāk pienākumu un lielāka atbildība. Jāskatās, lai treneru uzstādījumi tiktu pildīti. Jāuzmundrina spēlētāji, kuriem īsti labi neveicas. Jāsavelk arī komanda kopā.
Ģērbtuvē vairāk jārunā…
Jā, tikai tas jādara pēc situācijas. Labāk ir pateikt laikus, nevis nogaidīt, kad ir jau par vēlu.
Dinamo komanda, šķiet, nebalso. Kapteini laikam jau izvēlējās treneris Rautakallio?
Tā arī bija.
Kas tobrīd vispirms iešāvās prātā. Atcerējies, ko iepriekšējās pāris sezonās darīja Sandis Ozoliņš, vai arī atmiņā atausa kāds cits komandas kapteinis?
Tikai pēdējās pāris sezonas esmu aizdomājies par kapteiņa pienākumiem. Atcerējos, ka savulaik komanda par kapteini ievēlēja sev tīkamāko personu, lai visiem būtu labi. Tagad esmu sapratis, ka kapteinim nav jābūt visiem mīļākajam spēlētājam. Labs variants bija Sandis ar savu lielo pieredzi, kuru visi respektēja. Kapteinis nedrīkst būs klusētājs. Viņam jāpasaka kāds vārds, ja situācija to prasa.
Cik tālu sniedzas kapteiņa pienākumi? Būs jāierodas arī uz komandas vadītāju sanāksmēm?
Domāju, ka ne. Kapteinis ir saikne starp treneri un komandu. Kā viss būs, varēšu konkrētāk pateikt pēc sezonas. Šis man ir jauns amats. Daudz kas būs jāmācās.
Rautakallio ir treneris, kura vadībā, šķiet, esi visvairāk progresējis?
Man svarīgākais ir, lai treneris uzticētos. Ja es redzu, ka tā notiek, tad darīšu visu, lai viņu nepieviltu. Jā, Rautakallio man uzticas, bet pirmais treneris, kurš man pa īstam uzticējās, bija Juliuss Šuplers. Man bija tikai 18 gadu, kad viņš mani iekļāva Rīga-2000 sastāvā. Tā es ieguvu confidence (no angļu valodas tulkojumā - pārliecība) pār saviem spēkiem.
Ja reiz lieto angļu valodas terminu, tas nozīmē, ka ģērbtuvē bieži skan angļu valoda?
Treneris runā angliski, un arī es, kad man kaut kas jāsaka, izsakos angliski, lai visi saprastu. Gandrīz visi mūsu jaunie spēlētāji zina angļu valodu. Dažreiz teikto atkārtoju latviski.
Atšķirība ir liela, ja salīdzina Rīgas Dinamo sniegumu pirmajā sezonā un patlaban?
Tā ir diena pret nakti. Iesākumā jutāmies, kā nokļuvuši citā pasaulē, visi tik ātri kustējās, ka bija grūti saprast, kas īsti notiek. Tiešām esam tālu tikuši uz priekšu.
Ņemot vērā, ka spēlētāju progress ir acīmredzams, varbūt ir pienācis laiks arī Latvijas izlasei paveikt kaut ko ievērojamu, piemēram, pasaules čempionātā aizspēlēties līdz pusfinālam...
Man ir slikta attieksme pret izlasi. Harijs Vītoliņš nesen izteicās, ka mēs esam izgāzušies pēdējā pasaules čempionātā. Kā lai to saprot, ja mēs šogad bijām desmitajā vietā, bet Znaroka un Vītoliņa vadībā pirms gada valstsvienība gandrīz izkrita no augstākās grupas? Kirovs (Latvijas Hokeja federācijas prezidents) jau saka, ka viss ir kārtībā, bet, atbraucot no čempionāta, mēs avīzēs izlasām, ka viss tomēr ir slikti. Septiņus gadus esmu izlasē spēlējis, un pa šo laiku nekas nav mainījies.
Ko vajadzētu mainīt - attieksmi?
Jā, un tieši no prezidenta Kirova Lipmana puses. Viņam liekas, ka mums ir jāieliek visa sirds un jāspēlē, bet nav jau to spēlētāju. Cik bija no Rīgas Dinamo? Pārējie no Baltkrievijas vai Kazahstānas līgām. Mums pretī nāca, piemēram, Čehija, kam sastāvā puse ir no NHL un vēl puse no KHL, un no mums prasa, lai mēs noteikti tiekam astoņniekā! Netiekam, un visi ir slikti. Ar šādu sastāvu būtu jāpriecājas, ka mēs esam iekļuvuši desmitniekā. Kā bija pirms septiņiem gadiem? Ar visām komandām varēja puslīdz cīnīties. Tagad labāko astoņnieks patiešām ir spēcīgs, bet pārējās komandas ir vienu līmeni zemāk.
Sapulcējot izlasē visus labākos, par astoņnieku taču reāli varētu pacīnīties?
Varētu, bet tad visiem ir jāspēlē un vadībai jāmaina attieksme. Nekas taču nemainās - katru gadu ir problēmas ar inventāru un apdrošināšanu. Kad bija Sandis (Ozoliņš), tad visi jautājumi tika atrisināti. Bet viņš sastrīdējās ar Kirovu, un atkal viss ir pa vecam.
Dinamo šosezon būs grūtāk iekļūt play-off, ja reiz Rietumu konferencē 11 komandu vietā būs 14?
Par to varēs spriest tikai čempionāta laikā.
Seko līdzi, kā mainījušies komandu sastāvi? Kuras komandas varētu būt augšgalā?
Nē, es vispār sporta notikumiem īpaši līdzi nesekoju. Izņēmums ir tikai tās reizes, kad patiešām notiek kaut kas ievērojams, kāds lielais fināls. Nezinu, kā mainījušies komandu sastāvi. Neskatos arī citas KHL spēles.
Kas interesē bez sporta? Esi redzēts teātrī.
Jā, teātri apmeklēju, jo ir interesanti kaut ko redzēt dzīvajā, nevis tikai filmas vai seriālus.
Ko darīsi pēc diviem gadiem, kad beigsies līgums ar Dinamo? Izvēlēsies braukt uz pārbaudi NHL, ja būs variants, vai arī ņemsi zīli rokā kādā KHL klubā?
NHL uz pārbaudes laiku nebraukšu, tikai un vienīgi, ja būs konkrēts piedāvājums, kas ir maz ticams. Domāju, ka skatīšos kāda Krievijas kluba virzienā. Pat viduvējiem spēlētājiem Krievijā maksā divreiz vairāk nekā Dinamo.