Izdevniecībā Liels un mazs klajā laistais stāsts pirmos elpas vilcienus piedzīvoja pagājušajā svētdienā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur pats autors un viņa palīgi ar aizraujošiem piedzīvojumu trillera fragmentiem iepazīstināja sanākušos lasītājus vecumā no viena līdz aptuveni 12 gadiem, kā arī viņu vecākus.
Lācītis Tobiass jau līdz šim ir iejuties vairāku Jura Zvirgzdiņa grāmatu galvenā varoņa lomā (Tobiass un neparastais ciemiņš (2010), Knorke! jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu (2007), Tobiass dodas pasaulē (2005)). Viņa jaunās dēkas šajā grāmatā sākas brīdī, kad atklājas, ka lielie ceļotāji Tobiass, Fufū un Eliots nekad nav bijuši Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Viņi tur nokļūst un apskata ekspozīcijas, līdz noguruši iemieg. Pamostoties apkārt jau valda tumsa, un rotaļu zvēri pēkšņi sastop divus klaidoņus Jančuku un Dzeguzi, kuriem bīstams tips, vārdā Būda, licis nozagt gleznu. Kā var nojaust, viņi nav bijuši sevišķi attapīgi, jo gleznu meklē šeit, nevis Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Izrādās, abi neveiksminieki nemaz nav ļauni, taču, kad muzejā ierodas pats Būda kopā ar diviem īstiem bandītiem, zvēriņi un klaidoņi kopā drosmīgi aizstāvas ar «vēstures ieročiem». Aiz loga parādās Mēness, pulkstenis nosit 12 - eksponāti atdzīvojas un iesaistās notikumos...
J. Zvirgzdiņš stāsta, ka, viņaprāt, tieši šis ir bijis pirmais muzejs, kurā viņš viesojās savā bērnībā. Visus muzeja eksponātus viņš nav varējis iesaistīt grāmatā, jo papīrs un Latvijas koki ir jātaupa, taču tie, kas tomēr grāmatā tika, ir izvēlēti objektīvi. «Stāsts ir pasakaini patiess, un tajā galvenokārt izvēlēti tie eksponāti, kuri piedalījušies kādā darbībā. Ja bija, piemēram, šī nocirstā roka un tai blakus zobens, tiem vajadzēja kaut kādā veidā parādīties grāmatā,» skaidro autors.
Rakstnieks apgalvo, ka viņa darbus pārbauda rotaļu lāči. «Bērniem ir jāuzticas lāču un citu rotaļlietu spriedumam, jo citādi - meitenes izvēlēsies tikai Bārbijas un kaķīti Kitty, savukārt puikas - Supermenu un Betmenu. Arī tie varbūt nav ļauni, taču man gribējās, lai būtu atbilstošāk mūsu reģionam.»
Grāmatas autors ir apmierināts ar sadarbību, kāda viņam izveidojusies ar grāmatas ilustratori Ingrīdu Pičukāni. Māksliniece, vēloties panākt īstuma efektu, ilustrācijas veidojusi, sintezējot zīmējuma un fotogrāfijas tehniku.