Tomēr viena no skaistākajām vietām Eiropā kā bija, tā palika neaizsniedzams sapnis. Norvēģija. Klinšu, fjordu, un ūdenskritumu zeme. Zinājām, ka tā ir dārga valsts un ka ceļošana pa to saistīta ar milzīgām grūtībām. Bija jau drosminieki, kurus nebaidīja naktsmītnes kempingos, līdzņemamie katli un proviants. Nē, manos gados tādi gājieni par šerpiem.
Ar manu sanagloto kāju?
Bet šopavasar meita, mans mūžam nemierīgais ceļotājs, paziņoja: «Tev beidzot jāredz Norvēģija!» Un pabāza man zem deguna brauciena aprakstu Atlantijas sāga. Man dūša saskrēja papēžos: doties sniegotajos kalnos un ledājos, līkumot pa serpantīniem, kuģot pa fjordiem? Ar manu salauzto, sanagloto kāju? Nu nē! Taču ceļojumu firmas ļaudis iedrošināja: par gadiem nav ko žēloties, braucienam esot pieteikušies pat cilvēki vēl solīdākā vecumā. Un patiesi - vēlāk izrādījās, ka tieši viņi allaž ņipri spriņģoja visai grupai priekšgalā. Ļāvos pierunāties. Un skat - jau esmu pašā Atlantijas okeāna malā, ko vietējie sauc par Norvēģijas jūru. Vēl šodien nespēju noticēt, ka esmu šķērsojusi visu Norvēģiju no gleznainās jūgendstila pērles Olesunas līdz galvaspilsētai Oslo. Drēgnās rudens krēslas radīto drūmo noskaņojumu kliedējot, nez kuro reizi šķirstu ceļojumu albumu, un jānotic. Ka esmu skatījusi Eiropas augstāko vertikālo klinti - Troļļu sienu. Ka, autobusā, skanot pazīstamai melodijai «bailes, bailes, ai nāves bailes», esmu vijusies augšup pa slavenā Troļļu ceļa serpentīna 11 pagriezieniem. Nekad nebiju domājusi, ka tikšanās ar vienu no skaistākajiem dabas veidojumiem, fjordu karali Gēringeru, var izraisīt tik satriecošus pārdzīvojumus. Bet, vērojot, kā žilbinoši zaļajā ūdens joslā atspoguļojas kalni, lauku mājiņas to nogāzēs un klausoties vareno kaskāžu ūdenskritumu dārdoņā, vajadzēja noticēt. Tas nav mūsu nabaga pensionāriem pa kabatai, teiksiet. Jā, bet mums vai katram ir cita bagātība - mūsu mīļie cilvēki. Palūdziet viņiem šādu dāvanu ar maģiskajiem vārdiem: gribu redzēt Norvēģiju un... Iegūt brīnišķīgus iespaidus un jaunus draugus. Vai arī papuriniet to zeķi, kur iebāzta naudiņa nebaltām dienām. Negaidiet tās, bet padariet baltas šodienas. Tad nebaltās dienas gaišas darīs atmiņas par neaprakstāmo ceļojumu. Galvenais, noticiet, ka to varat, un uzdrīkstieties!
Vilma, pensionāre Rīgā