Tieksme pārģērbties, maskoties, iejusties dažādu dzīvnieku un mītisku būtņu tēlos ir katras tautas folkloras neatņemama sastāvdaļa jau kopš civilizācijas pirmsākumiem un sagādā milzumu prieka kā lieliem, tā maziem arī mūsdienās. Rudens un ziemas sezona ir aktīvākais karnevālu laiks, tāpēc MiniDiena viesojās masku tērpu darbnīcās un iesaka, kur atrast interesantākos tēlus ballītēm un pasaku ludziņām.
No zaķīša līdz transformeriem
Daudzas mammas zina, ko nozīmē ķerties pie diega un adatas, lai atvase tiktu pie peles vai zaķīša tērpa kādā bērnudārza vai skolas pasākumā. Antra Rozīte, tērpu salona Māsiņas vadītāja, atceras, ka tieši tā pirms piecpadsmit gadiem sācies viņas ceļš masku darināšanā - piecgadīgajai meitai bērnudārzā bijis nepieciešams sniegpārsliņas kostīms. «Mums jau ir ap 1000 masku veidiem, lielāko daļu ražojam paši savā darbnīcā, sevišķi rūpējoties par mazajiem bērndārzniekiem un skolnieciņiem - maskas veidojam no maigas kokvilnas, lai, aktīvi rotaļājoties, bērniem ir ērti un viņi nesakarstu,» stāsta Antra.
Populārākās maskas gadu gaitā tomēr joprojām ir sniegārsliņu, eņģelīšu un tauriņu tēli, zaķis, pele, kaķis, ko papildina aktuālo multeņu un pasaku grāmatu tēli, iemiesojoties dažādās maskās - no cepurītes līdz kombinezonveidīgam ietērpam. Pieprasīts ir Betmens, Supermens, transformeri. Arī vilks patīkot gandrīz visiem, taču nevis vecāku bērnībā populārās filmiņās Nu, pagaidi! viltnieks, bet mīlīgie, apaļīgie dzīvnieku mazuļu tēli. Nejaukie, zobainie kostīmi esot pieaugušo iecienīti - sarkanām mēlēm, asiem zobiem.
«Karnevālu tērpos iemiesotie tēli ir tie, kas mūsu prātos dzīvo no bērnu dienām, ābecēm, pasaku grāmatām. Masku darbnīcā strādājošajām meistarītēm pašām ir bērni, mazbērni, kas lasa un skatās kino. Interesanti, ka grāmatu iedvesmoto masku ir vairāk, multeņu tēli nāk un iet - kādubrīd tie uzmirdz popularitātes virsotnē, bet ilgstoši paliek klasiskās vērtības,» atklāj Antra. Tāpat kā dodam vārdus saviem mājdzīvniekiem, arī maskām esot vārdi. Īpaši daudz - kaķiem, jo arī to masku veidu ir teju tikpat daudz kā kaķu nokrāsu dabā - pelēki svītraini, melni, balti, rudi un karaliski samtaini pelēki.
Maskas tapšanas laiks esot ilgs - mēnesi tiekot šūtas astes, cepurītes ar ausīm, ķepas vai vēl citi aksesuāri, tad šujot vēderiņus vai kombinezonus un pēc tam tikai sakomplektējot gatavā tērpā. Ja jums ir sapņu tērpa skice vai internetā noskatīts tēls, kura ādā gribas iejusties, kostīmu iespējams arī pasūtīt, taču jābruņojas ar pacietību un jārēķinās, ka līdz kārotajam pārvērtību brīdim paies apmēram mēnesis, jo tērpa konstruēšana, piemērotākā auduma izvēle un pielaikošana ir nopietns pasākums!
«Man ļoti patīk mūsu radītā oriģinālmaska - pūķītis, citi to dēvē arī par dinozauriņu. Savulaik to dizainēja mana meita, mācoties mākslas skolā. Pūķītis ticis pāršūts vairākkārt - smejamies, ka tas jau pārdzimis vairākās paaudzēs,» Antra prāto. Margaritas Stārastes zīmējumi - apaļīgi, smukiņi un mīlīgi - arī esot viņai tie tuvākie.
Papjēmašē mākslas darbi
«Katrai maskai ir sava enerģija,» uzskata Jevgeņija Kiļupe, papjēmašē masku autore. 74 gadu vecās enerģiskās rēzeknietes darinātās maskas apskatāmas un nopērkamas galerijā Istaba un pāris gadu laikā iemantojušas dažādu paaudžu rīdzinieku mīlestību, bet jau labu laiku nopērkamas populārajā pasaules mēroga rokdarbnieku un jauno mākslinieku vietnē etsy.com. Jevgeņija veido Latvijas un populāru eksotisko dzīvnieku maskas, zvēru purniņiem saglabājot iespējami dabisku izteiksmi. Kad ilgi pucēties nav laika vai vēlēšanās, sejas maska ir lieliska un efektīga alternatīva! Jevgeņijas darinājumiem ir mākslinieciska vērtība - daudzi karnevālisko tradīciju cienītāji maskas izstāda mājās kā dizaina objektus, tā radot īpašu noskaņu bērnistabas interjerā. Ideja veidot maskas Jevgeņijai tapusi vairāk nekā pirms 20 gadiem, prātojot, kā līdzās pamatdarbam gūt papildu peļņu un vienlaikus apvienot to ar bērnu audzināšanu un patīkami pavadītu laiku. Vislabāk patīkot darināt cilvēku sejas, iemiesotas maskās, jo tās var atspoguļot daudzveidīgu emociju gammu, taču pircēji, it sevišķi, bērni, visvairāk iecienījuši dabiskos dzīvnieku purniņus.
Maskas latviešu folklorā
No Mārtiņiem (10. novembris) līdz Meteņiem (45 dienas pēc Ziemassvētkiem, kas sanāk 4.- 5. februārī) ejam ķekatās! - vēsta tautas tradīcija. Masku gājieni dažādos novados dēvēti atšķirīgi un līdzās ķekatām sastopami arī nosaukumi budēļi, čigāni, ķēmi u. c.
Ietērpušies maskās, ķekatnieki devās no mājas uz māju, skandēdami dziesmas, dejodami un spēlēdami mūzikas instrumentus, tā ienesdami līksmību garajos, tumšajos ziemas vakaros. Aktīvākais ķekatu laiks bija ap ziemas saulgriežiem. Ķekatniekus vajadzēja uzņemt laipni un pamielot, jo ticēja, ka viņi nes mājai svētību. Maskas izvēlējās, tērpjoties to garu un dzīvnieku tēlos, kuru labvēlību, aizsardzību gribēja izpelnīties.
Populārākās bija ķekatu vadonis jeb budēļu vecis, čigāns un čigāniete, lācis, kaza, dzērve un citi meža un māju dzīvnieki, kā arī siena guba, Jumis, Meža māte u. c.
Helovīns
Arī Latvijā jau daudzus gadus popularitāti iemantojis visā Eiropā un ASV aktuālais pārģērbšanās pasākums, par kura tuvošanos 31. oktobrī jau liecina veikalu skatlogus rotājošie mošķīšu un izgrebto ķirbju tēli. Raganas, vampīri, zombiji, skeleti un tamlīdzīgi briesmonīši ir centrālie Helovīna kostīmi. Pārģērbšanās prieku un saldumu vākšanas vilināti, Helovīnu iecienījuši bērni, taču šie svētki nāk no senas ķeltu tradīcijas, kas vēsta, ka, rudenim pārejot ziemas periodā, naktī, kas šos gadalaikus šķir, starp dzīvo un mirušo pasauli robeža kļūst trausla un tumsas gari var nokļūt šai saulē. Tādēļ cilvēki tērpās briesmoņu maskās, lai tos atbaidītu.
Savukārt par populāro ķirbi vēsta leģenda - kāds vīrs nebija pietiekami grēcīgs, tādēļ netika uzņemts ellē, bet arī debesīs viņu noraidīja. Tā nu vīra dvēselei nācās klīst vienai pa pasauli. Lai kliedētu tumsu, tai bija viena maza oglīte. Vīrs izgreba ķirbi un ievietoja tajā ogli, izveidodams savdabīgu lampu, kas izstaroja siltu, oranžu gaismu.