Šķēpi, kas tiek lauzti ap 16. martu, diemžēl nemirdz spoži zeltsaules staros, lai arī gaiss ir gluži kā tauru skaņu satricināts. Diezgan daudz cilvēku domā, ka visā valstī būtu jāatzīmē diena, kad Krievijā pie Veļikajas upes dažas nacistiskās Vācijas armijas daļas sakāva staļiniskās Padomju Savienības armijas daļas. Pat ja tur bija iesaistīta latviešu leģiona 15. un 19. divīzija, tas nav iemesls svētkiem, jo ir saistīts ar nacistisko Vāciju. Tieši tāpat nebūtu jāsvin svētku dienas, kas saistītas ar citiem okupantiem. Par daudz goda viņiem.
Latvijai būtu jāatrod pietiekami daudz pašcieņas un valstiskas pašapziņas, lai svinētu savus svētkus, pieminētu savus karavīrus. Tad būtu mute ciet gan pašmāju intrigantiem, gan starptautiskajai sabiedrībai. Ja galvenais ir latviešu karavīri, godināšanai ir Lāčplēša diena. Ja tas ir 16. marts, no okupantu smakas neizvairīties. Galvenā problēma ir tā, ka okupācija joprojām turpinās un izpaužas kā nespēja pašiem uztvert Latviju kā patstāvīgu un atbildīgu valsti. Joprojām Latvija ir kā zāle, kas cieš, kad divi vērši kaujas. Jo mēs tuvredzīgi tiem atvēlam sevi par kaujas lauku.
Divkosīgi ir apgalvot, ka visi leģionāri ar varu mobilizēti, tajā pašā laikā cenšoties parādīt, kādi viņi bija varoņi cīņā ar sarkano mēri. Tas kalpo kā psiholoģiska pašaizsardzība - citādi ir smagi samierināties ar domu, ka tēvs vai cits radinieks bijis tajā pašā SS, kas citviet pastrādāja drausmīgus noziegumus pret cilvēci. It sevišķi, ja cilvēks savaņģots pret savu gribu. Kā balzams brūcēm - Nirnbergas kara tribunāls latviešu leģionārus nepielīdzināja citām SS vienībām, ko atzina par kara noziedzniekiem.
Tomēr nenoliedzami - daļa gāja ar prieku un entuziasmu. Kā Harija Potera pasaulē atzina ļauno burvju ķērājs Trakacis Tramdāns: daudzi teic, ka viņi kalpoja PašiZinātKam piespiedu kārtā, bet problēma ir, kā atsijāt meļus. Joprojām daudziem patīk dungot «mēs sitīsim tos utainos, pēc tam - tos zili pelēkos» un justies kā varoņiem. Antifašisma idejas latviešu vidū joprojām nav populāras. Gandrīz vai paradokss - par nacistiskās Vācijas sagrāvi mums nav ko priecāties, jo atgriezās iepriekšējie okupanti. Štrunts par pasauli, galvenais, ka mums bija slikti. Visi nacistu grēki tiek piedoti ar to vien, ka tas bija spēks pret sarkano mēri. Bet tas taču bija brūnais mēris.
Varbūt latvieši padomju armijas sastāvā tieši tāpat cerēja - padzīt vāciešus un atjaunot Latviju? Tur arī bija ar varu savaņģotie un varonīgi cīnītāji. Tas ir vēl viens iemesls karavīrus pieminēt Lāčplēša dienā - visi varoņi un tie, kuri tādi varētu būt, neliekot uzsvaru uz kādu no armijām. Lai kā enkurs kalpo Latvijas intereses, nevis okupantu diktēti datumi.
1998. gada 29. oktobrī pieņemtajā Saeimas deklarācijā cita starpā teikts: «Latvijas kā okupētas valsts tiesības pret okupētājvalstu pieļautajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem tās teritorijā nodrošina Hāgas konvencija, kas nosaka: «Karojošai pusei, kas pārkāpusi šos noteikumus, ir jāmaksā kompensācija.» Tāpēc
Latvijas valdības pienākums ir:
1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās;
2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.»
Vai tas ir noticis? Uzvedība joprojām kā okupētas valsts minoritātei, mēs savā virtuvē esam braši runāt, kas un kā mūs okupēja, kad blakusistabā ir pavisam cita versija par Latvijas mūsdienu vēsturi. Ko esam paprasījuši un ko saņēmuši no okupētājvalstīm?
Mazliet traģikomiski - komunistiskā un nacistiskā režīmā cietušajiem Latvija cenšas atlīdzināt pati. Proti, aprēķinot valsts pensiju, politiski represētai personai izsūtījuma gadi tiek rēķināti trīskāršā vai pieckāršā apmērā. Bijušie koncentrācijas nometnes ieslodzītie un nacionālsociālisma upuri kompensācijas saņem no Vācijas fonda Atmiņa, atbildība un nākotne. No Vācijas budžeta kompensācijas par nodarbināšanu nacionālsociālisma režīma spaidu darbos Latvijā saņēmuši 13 tūkstoši upuru un viņu radinieku. Nav dzirdēts, ka būtu kas saņemts no Krievijas. Vai Latvija ir saņēmusi kompensāciju no Vācijas, ka vairs nedrīkstam lietot savu ugunskrustu, neizsaucot starptautisku nosodījumu? Šaubos, vai kāds vispār ir paprasījis, bet vajadzētu. Iespējams, šis ir tas gadījums, kad daudz svarīgāk būtu vismaz valsts vārdā paprasīt, nevis aizkrāsnē izkalkulēt «nav jau ko prasīt, tāpat neko nedabūsim». Citādi var turpināties spekulācijas, ka ugunskrusts fašistu karogā izsauc lepnas atmiņas par leģionāriem, nevis sirdssāpes, ka senā indoeiropiešu zīme tiek zaimota noziegumos pret cilvēci.
Visos laikos ir cilvēki, kuri gūst labumu un gandarījumu no kalpošanas kaut kam lielākam nekā viņi paši, kuri prot apliecināties tikai kā daļa no kaut kā lielāka un dižāka. Diemžēl tas attiecas arī uz kalpošanu un atkarību no okupantiem. Labāk būtu savu valsti veidojuši lielāku un dižāku.