Tiesa, situācijās, kad ceļmalās nez no kurienes uzrodas ar atkritumiem pilni maišeļi, sevišķi ceļu līkumu ārmalās, uzreiz tos savākt nav iespējams, turklāt līkumā apstāties ir bīstami. Interesanti, ka tie «izmeši» visbiežāk uzrodas virzienā prom no kādas apdzīvotas vietas. Vairums lokālo centriņu - piemēram, Berģu vai Jaunciema - iedzīvotāju parasti ir ļoti sašutuši par ceļmalu piemēslošanu, kas rosina domāt, ka tas ir citplanētiešu veikums. Tāpat atkritumi nez no kurienes uzrodas mežos. Katrā tādā vietā var novērot fenomenu - izmestajiem atkritumiem piemīt īpašība vairoties kā tādai mikrobu kultūrai barotnē. Skaidrs, ka ielaistu ligu ir ļoti grūti, pat neiespējami sakopt tik īsā laikā kā viens mēnesis, lai cik spodrību veicinošs tas būtu.
Atliek secināt vien, ka pie vainas ir mūsu pašu kultūra. Katru gadu mēs «saražojam» dramatiski daudz atkritumu, tāpēc par vides uzturēšanu kārtībā nāktos gādāt nevis kampaņveidīgos pasākumos, bet intensīvi apgaismojot jauno paaudzi, proti, mācot, ka tīra vide ir viņu dzīves labas kvalitātes svarīgs nosacījums. Tāpat ir skaidrs, ka soda naudas ir maz efektīvas, tāpēc, kamēr nemainīsies sabiedrības attieksme, vajadzētu izdomāt kaut ko asprātīgāku. Tas liek atcerēties reiz ASV televīzijā redzēto - uzjautrinoši bija skatīties, kā «improvizētu» izgāztuvi papildina kāds vīrs un viņu nekavējoties aiztur policija. Šim kungam teritoriju piesprieda sakopt pilnīgi bez apelācijas iespējām, un nelīdzēja taisnošanās, ka tā viņam ir pirmā reize un izmetis vienīgi nieka mēsliņu.
Citādi tie kolektīvie spodrības pasākumi atgādina grēksūdzi, kad pēc vaļsirdīgas pastāstīšanas ziņkārīgajam priesterim par to, kas uz sirds, saņemot no Dieva vietnieka piedošanu, ar tīru sirdsapziņu var atsākt tās smērēšanu. Un kāda gan var būt vides spodrība, ja tā sirdsapziņa ir šmucīga?