Klasiķis teicis: divas lietas labāk nezināt - kā taisa desas un politiku. Salīdzinājums nav glaimojošs nedz desai, nedz politikai. Ja nu tomēr pieņemam realitāti, kāda tā ir, paliek jautājums: cik desā ir gaļas un cik politikā politikas (nevis pašmērķīgas grūstīšanās un kombinēšanas)?
Koalīciju veidošana a priori paredz virkni nerakstītu spēles noteikumu. Piemēram, sākotnēji izvirzīt maksimālas prasības, lai saglabātu partiju kaut cik apmierinošas atkāpšanās iespējas. Vai panākt tādu amatu sadalījumu, lai visi koalīcijas partneri ir pārstāvēti Nacionālajā drošības padomē. Visi šie manevri prasa iesaistīto pušu laiku, nervus, tomēr ir saprotami kaut vai tāpēc, ka līdzsvars nepieciešams, lai galu galā izveidotā koalīcija spētu funkcionēt.
Sliktāk, ja sākas manevri, kas nav tieši saistīti ar topošā gala produkta garšu. Piemēram, ja diskusijās par amatu sadali partiju ambīcijām uzslāņojas arī nepieciešamība darīt tā, lai apmierinātu dažādus grupējumus kādas no partijām iekšienē, lai neļautu kādai no grupām pārāk nostiprināties utt. Ļaudis no Vienotības to, protams, publiski noliegs, tomēr šobrīd iekšējie procesi (lai paliek šāds pieklājīgs apzīmējums) premjerministra partijā rada papildu stresu valdības veidošanā.
Bremzējošas ir arī neskaidrības par valsts budžeta iespējām nākamgad. Priekšvēlēšanu laikā apsolīts daudz, attiecīgi tālredzīgākie vai godprātīgākie politiķi, pirms uzņemties atbildību par kādu no nozarēm, vēlas saprast, vai solījumus varēs izpildīt. Un, lai gan 2015. gada budžeta projekts top, nojaušams, ka skaidrības nav. Var atcirst, ka vienkārši nevajadzēja tik daudz solīt. Un te nonākam līdz tam, ka gana daudz politiķu nepietiekami saprot budžeta saistību ar ekonomiku. Proti, izsakot solījumus, viņi nav apzināti mānījušies, jo ir pārliecināti, ka naudu var atrast, ja vien «pīrāgu» pareizāk un taisnīgāk sadala. Arī to droši vien var darīt, tikai nelaime tā, ka pat vislabākie nodomi naudas sadalē atduras pret to, cik šo naudu var «saražot» ekonomika. Tas liekas pašsaprotami, tomēr subjektīvs iespaids, ka, priekšvēlēšanu aulekšošanai beidzoties, dažs labs tikai tagad to aptvēris. Konstruktīvi būtu aicināt Finanšu ministriju aktīvāk iepazīstināt partiju pārstāvjus ar budžeta projekta iestrādnēm, lai valdības veidotāji ātrāk saprot, ar ko jārēķinās. Pretējā gadījumā tie politiķi, kas patiešām vēlas īstenot politiku (nevis tikai iesēsties krēslā), turpinās mīņāties un dīdīties.
Rezumējot: vērojot jaunās valdības tapšanu, līdz šim nevar teikt, ka iesaistītās puses apzināti «maltu» desā kaitīgas piedevas, tomēr gaļas pagaidām arī tur ir maz.