Meksikāņu mākslinieku pāris Frīda Kālo (1907-1954) un Djego Rivera (1886-1957) ir kas vairāk nekā gards pīrādziņš tiem, kurus interesē slavenību attiecības. Šādā ziņā viņu vētrainā kopdzīve ir kārtīgs trekns eklērs. Frīdai bija 20 gadu, kad viņa apprecējās ar Meksikas slavenāko mākslinieku Djego Riveru - «bagātu, izvirtušu un daudz vecāku par sevi», kā teikts kaut kur interneta dzīlēs. Abiem ir neskaitāmi romāni, Frīdai Kālo - tajā skaitā ar Leonu Trocki un Isamu Noguči, pāris neskaitāmas reizes šķiras un precas atkal no jauna, līdz pat Frīdas Kālo nāvei 1954. gadā.
Oranžērijas muzejs Parīzē bijis oriģināls, izņēmuma kārtā pirmām kārtām interesējoties par abu mākslu. Sadarbībā ar Meksikas Doloresas Olmedo muzeju izstādē dialogā satuvināti Frīdas Kālo un Djego Riveras darbi, un iespējams, abi tik tuvu nekad nav atradušies. Lai arī Frīdas Kālo autobiogrāfiskie darbi, kas nemitīgi reflektē par savu slimību un vientulību, ir vairāk rada sirreālismam un Antonena Arto «nežēlības teātrim» (pēc pārciestā poliomielīta sešu gadu vecumā viņai viena kāja ir īsāka, bet 18 gadu vecumā Frīda cieš avārijā, tramvaja stienim izduroties cauri vēdera dobumam un vagīnai, viņa pārcieš neskaitāmas operācijas), tomēr Kālo un Djego Riveras daudz reālistiskākajos darbos, kur netrūkst strādnieku un zemnieku, var atrast arī kopīgus motīvus - Meksikas folklorā balstīts dzīvības un nāves cikls, revolūcija un reliģija, reālisms un misticisms.
Izstādei sagatavots arī 184 lappušu biezs katalogs (cena - 35 eiro).
Pirms izstādes skatīšanās silti iesakāms pirms tam izlasīt Heidenas Erreras grāmatu Frīda. Frīdas Kalo biogrāfija (Zvaigzne ABC, 2010). Pilnībā jāpiekrīt San Francisco Hronicle vērtējumam: «Errera raksta, ka ar mākslas palīdzību Kālo sevi izveidoja vienlaikus par aktrisi un par ikonu. Ar šo biogrāfiju Kālo beidzot kļuvusi arī pilnībā cilvēciska.» Biogrāfijas pamatā ir Kālo dienasgrāmatas ieraksti un vēstules, kas ļauj bez interpretāciju uzslāņojumiem dziļi ieskatīties viņas dvēselē. Ja vispirms redzēti Kālo ekspresīvie, uzbrūkošie, ciešanu un asiņu pilnie darbi un lasīts par viņas teatrāli izaicinošo dzīvi, smeldzīgi trauslā, maigā, ļoti vientuļā un apjukusī Kālo viņas dienasgrāmatas ierakstos un dzejā būs atklājums. Tieši šī biogrāfija ir pamatā režisores Džūlijas Teimores 2002. gadā uzņemtajai filmai Frīda ar Selmu Hajeku titullomā un brīnišķīgo skaņu celiņu, kurš jau dzīvo savu dzīvi dažādu mākslinieku izpildījumā.
Izstāde