Vudija atklāšanas misija
Trešdiena, pirmā Starptautiskā Kannu kinofestivāla norises diena, bija spriega un notikumiem pilna. Ikgadējais festivāls sākās pārliecinoši, attaisnojot Eiropas, arī pasaules nozīmīgākā kinodzīves notikuma statusu. Atklāšanas filmas misiju nevainojami izpildīja amerikāņu klasiķa, intelektuālo «komēdiju» meistara Vudija Allena filma Pusnakts Parīzē - eleganta, ironiska, inteliģenta, vienā vārdā - burvīga, filma, kas piedāvā visas tās kino kvalitātes, kas nebūt nav sastopamas ik uz soļa. Pat svarīgos pasaules kinofestivālos ne. Pusnakts Parīzē ir izcila XX gs. autora darbs (protams, Allens ir arī šīs filmas scenārija autors), kas tapis Eiropā, kur Ņujorkas režisors filmējis teju visas savas pēdējās desmitgades filmas. Filmas galvenais varonis ir mūsdienu amerikāņu rakstnieks, vārdā Gils (Ouens Vilsons), kurš fanātiski mīl Parīzes XX gs. 20. gadu kultūru un bohēmu - atšķirībā no savas pārtikušās un racionālās amerikāņu līgavas (Reičela Makadamsa) un viņas ar miljonāru vērienu šikojošajiem vecākiem. Gila vēlīnās un vientulīgās pastaigas Parīzē tiek svētītas ar iespēju nokļūt viņa dievinātajā ērā - citā laikmetā - un intelektuāli tusēt ar Ernestu Hemigveju, Skotu Ficdžeraldu, Ģertrūdi Stainu, Salvadoru Dalī, Luisu Bunjuelu, un iemīlēties Pikaso draudzenē (oskarotā franču zvaigzne Mariona Kotijāra).
Apbrīnojams vieglums
Apbrīnojami, ar kādu vieglumu un eleganci Allens spēj izstāstīt absolūti neticamu stāstu, kura saknes ietiecas pasaules kultūrvēsturē, ar kādu vieglumu viņš liek pārvietoties saviem varoņiem starp laikmetiem - mūsdienas un XX gs. 20. gadu Parīze ar intelektuālo bohēmu. Pusnakts Parīzē ir 75 gadus vecā režisora 41. filma - viņš strādā ar apbrīnojamu intensitāti, svinot filmu pirmizrādes vienu līdz divas reizes reizes gadā.
Nenoliedzami Allens ir Kannu festivāla mīlulis, kura pēdējo gadu veiksmīgākās filmas, piemēram, Vikija, Kristīna, Barselona, savu «veiksmes stāstu» ir sākušas tieši Kannu festivālā. Šoreiz Allena filmas saikni ar Franciju akcentē arī fakts, ka vienā no lomām skatāma Karla Bruni-Sarkozī, Francijas prezidenta laulātā draudzene. Jāpiebilst, ka šis fakts un Karlas loma, kam jau tikusi pamatīga publicitāte, ir krietni pārspīlēts. Sarkozī kundze uz ekrāna ir maksimāli piecas minūtes, kopumā tās ir trīs epizodes, kurās viņa parādās maznozīmīgā gides lomā.
Klasiķis klasiķa galā
Allena filma Pusnakts Parīzē Kannu festivālā startēja ārpuskonkursa programmā - atšķirībā no daža laba klasiķa Allens savos uzskatos ir nesatricināms - viņa statuss neprasa regulāri pašapliecināties konkursa sacensībā. Allens ir Allens, tātad dzīva leģenda, arī bez sacensību stresa. Tomēr šā gada festivāla konkursa programmu grezno tieši klasiķi, viņu vidū ir arī vairāki Kannu festivāla laureāti. (Piemēram, beļģu režisori brāļi Dardēni, kuru kontā jau ir divi Zelta palmas zari.)
Vairāk nekā dažu citu gadu šis Kannu festivāls sola filmas kā notikumus. Protams, ja par notikuma kritēriju uzskatām uzvārdus, kas jau ierakstīti kinovēsturē. Kopumā konkursa programmā iekļautas 20 filmas, to vidū spāņu režijas meistara Pedro Almodovara filma Āda, kurā es dzīvoju/The Skin I Live In, dāņu režijas skandālista provokatīvā Larsa fon Trīra darbs Melanholija, amerikāņu režisora Terensa Malika filma Dzīvības koks/The Tree of Life, somu režisora Aki Kaurismeki Francijā filmētā filma Havra, beļģu režisoru brāļu Dardēnu filma Bērns ar velosipēdu/The Kid with A Bike, japāņu provokatora Takasi Miikes darbs Harakiri. Samuraja nāve. Divdesmit konkursa programmas filmu vidū ir arī itāļu režisora Nanni Moreti, dāņa Nikolasa Vindinga Refna, itāļa Paolo Sorentīno, skotu režisores Linnas Remzijas u.c. filmas. Jauniņo, jaunienācēju bez ietekmīga radoša CV un sasniegumu saraksta, konkursa programmā ir ļoti maz - šogad Kannu festivālam izdevies sapulcināt tādu režisoru darbus, kuru filmas joprojām ir pasaules autorkino balsts un stabila alternatīva Holivudas pamatstraumei.
Džonija Depa izgājiens
Kaut, protams, bez pamatstraumes neiztikt - kā citādi lai komentē faktu, ka viens no festivāla akcentiem ir Karību jūras pirātu kārtējais, ceturtais laidiens ar Džoniju Depu manierīgā pirātu kapteiņa Džeka Sperova lomā. Tikai nedēļu vēlāk pēc šīs filmas Eiropas pirmizrādes Kannu festivālā, kur netrūks arī radošās grupas svinīgās promenādes, filma startēs Rīgas kinoteātros. Diemžēl šāds dinamisms nepiemitīs ne Allena, ne Trīra filmām, par sīkākiem vārdiem nemaz nerunājot, kaut tieši tās jau ir nopirktas izrādīšanai Baltijā. Tātad kaut kad būs! Visdrīzāk rudenī - jau pēc vietējiem festivāliem Baltijas pērle, Arsenāls.
Būs arī savdabīgā amerikāņu režisora Terensa Malika darbs Dzīvības koks ar Bredu Pitu vienā no galvenajām lomām. Maliks filmē ārkārtīgi reti - kopš 70. gadiem Maliks ir uzņēmis vien četras filmas, trīs no tām tiek uzskatīti par šedevriem (Nīkulīgā zeme/Badlands, 1973, Debesu dienas/Days of Heaven, 1978, Trauslā, sārtā līnija/The Thin Red Line, 1998). Filma Debesu dienas tiek uzskatīta arī par vienu no visu laiku lielākajām finansiālajām neveiksmēm pasaules kinovēsturē.
Divdesmit konkursa filmas vērtēs žūrija izcilā amerikāņu aktiera Roberta de Niro vadībā, žūrijas sastāvā ir gan amerikāņu aktrise Uma Tūrmane, gan britu aktieris Džūda Lovs, zviedru rakstniece Linna Ullmanna, režijas ģēnija Ingmara Bergmana meita, franču režisors Olivjē Asajā, ķīniešu režisors Džonijs To u.c.
Pits, Krusa, Banderass
Ja par festivāla veiksmes kritēriju uzskata starptautiski pazīstamus vārdus, aktierus zvaigznes, Kannas arī šajā ziņā šogad sola būt sen nebijušā formā - Breds Pits (ar konkursa filmu Dzīvības koks), Šons Penns (ar konkursa filmu par novecojošu rokeri Šai ir jābūt tai vietai/This Must be The Place, režisors Paolo Sorentīno), Džonijs Deps un Penelope Krusa (ar Karību jūras pirātiem), Antonio Banderass (ar Almodovara filmu Āda, kurā es dzīvoju), Kirstena Dansta (ar Trīra Melanholiju), Katrīna Denēva (ar festivāla noslēguma filmu Iemīļotā/Beloved) un tā tālāk.
Īpaša uzmanība noteikti tiks veltīta amerikāņu aktrises Džodijas Fosteres režisētajai filmai Bebrs/Beaver, kurā galvenajā lomā ir nežēlastībā kritušais Mels Gibsons (viņa «krišanas» iemesli - homofobija, brutalitāte, privāti skandāli, sieviešu vardarbīga iekaustīšana utt.). Filmas sižets par vīrieti, kurš cīnās ar saviem dēmoniem, sola daudz uzkrītošu paralēļu ar paša Mela Gibsona pieredzi.
Īpašais skatiens
Kā vienmēr, paralēli konkursa skatei Kannās risinās arī otra nozīmīgākā festivāla skate Īpašais skatiens, ko atklāj amerikāņu režisora Gasa van Santa jaunākais darbs Nenogurdināmā/Restless - drāma par jauniņu vēža slimnieci, kuru spēlē aktrise Mia Vasikovska (Toma Bērtona Alise no Alises Brīnumzemē).
Līdz 22. maijam, kad Kannās tiks pasniegts Zelta palmas zars, pasaules prese cītīgi sekos norisēm un peripetijām - gan filmām, gan vārdiem un sejām. Atšķirībā no pagājušā gada, kad Kannu festivāla konkursa programmā bija iekļauta Jurģa Krāsona īsfilma Norīt krupi, šogad oficiālajā skatē nav akceptēta neviena no Latvijā tapušajām filmām. Nav arī filmu no Lietuvas un Igaunijas. Krieviju pārstāv Aleksandra Zvjaginceva filma Jeļena, kas iekļauta programmā Īpašais skatiens.