Kādas šausmas! Izrādās, ka studenti nesēž vis apzinīgi bibliotēkās un neapgūst zinības, tāpēc nepieciešams lielāks lekciju skaits kā pātadziņa, lai tak topošā paaudze neatliktu mācīšanos uz pēdējo brīdi. Savukārt ar lekciju grafikiem dažādu iemeslu dēļ radies sajukums... Nabaga jaunatnei draud apmulsums.
Atvainojiet, bet kā tas var būt, ka XXI gadsimtā, kad par izglītības nozīmi tiek runāts 24 stundas diennaktī, kad darba tirgū konkurence pieaug, it kā pieaugušiem cilvēkiem nav skaidrs, ka izglītība ir vajadzīga pirmām kārtām viņiem pašiem un viņi paši ir par to atbildīgi?! Ka runa ir par viņu pašu ienākumu līmeni, viņu pašu dzīves (ne) garlaicīgumu profesionālā aspektā? Kāpēc kāds ir jābiksta un jāūjina, ja runa ir par viņa paša interesēm?
Pat ja vairāmies no sentimentāliem salīdzinājumiem ar latvju censoņiem XIX un XX gs. mijā, kuri pašmācības ceļā cīnījās, lai iegūtu izglītību, izglītības tendences mūsdienās liecina par lielāku uzsvaru uz indivīda patstāvību, iniciatīvu savu zināšanu pilnveidošanā. Par kādu mūža izglītību, elastīgumu jaunu iemaņu apgūšanā var runāt, ja ir nepieciešams kaut kāds administratīvs režģis, lai ļaudis darītu to, kas pašu interesēs? (Tas pats gan attiecas uz indivīda atbildību par savu veselību, kas savukārt rosina minējumu, ka, jo tehnoloģiski it kā attīstītāki, jo bezatbildīgāki kļūstam.)