Šis garais ievada ekskurss ir sakarā ar eksprezidentes neseno iniciatīvu, ka Saeimai par ģenerālprokurora kandidātu vajadzētu balsot atklāti, - tas ir visnotaļ atbalstāms un popularizējams viedoklis. Lūk, Vīķe-Freiberga svarīgā brīdī ir izrādījusi gan nozīmīgu iekšpolitisku iniciatīvu, kurai varētu būtu pozitīvs iespaids arī uz ārpolitiku, gan arī saprašanu par to, kā mums te «lietas notiek». Proti, pārlieku miglaini un slepeni tās notiek.
Tāds ir arī otra eksprezidenta Gunta Ulmaņa novērojums. Jau pirms kāda laika viņš nelabprāt ņēmās komentēt iekšpolitikas norises, jo, viņaprāt, pārāk daudz kas notiek aizklāti un slepenībā, tā traucējot pat tik pietuvinātam vērtētājam kā viņš adekvāti spriest.
Ko gan, jājautā, tādā gadījumā par savas valsts politiku lai saka tauta? Vai mums nepienākas skaidra, saprotama politika ar caurskatāmiem tās procesiem? Pienākas! Vai Saeima pavasarī varētu balsot par ģenerālprokurora kandidātu atklāti? Bet kāpēc gan ne?