Gandrīz pusotru stundu bez pārtraukuma tas turēja savā spilgti tēlainajā varā uz mūsu Operas skatuves, kas vizuāli pārvērsta globālā laiktelpā - vienlaikus fantastiskā un dokumentāli reālistiskā vidē. Arī trīs varoņu sižetisko pārvērtību stāstu (Kareivja - pēctraumatiskā stresa sindroma upura - pieminekļa, sulīgā basā zīmētā Karotāja - spoka, Ilzes Bērziņas kolorītās Spiedzes - supersievietes) un spilgti dzeltenā lietišķā kostīmiņā tērptās Stāstnieces skumji filozofisko pārdomu īstums Ievas Ezerietes neticami augstajā soprānā savīts ar iepriekš neparedzamas fantāzijas svētkiem. Paradoksāla kombinācija: klaji un vienkārši uzrunājot skatītāju par cilvēcei mūžīgo, neizbēgamo, postošo kara, iznīcināšanas mašinērijas tēmu un cilvēku ar savu trauslo, vienīgo dzīvību tajā, dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas un dramaturga Villija Flinta iecerētā izrāde arī izklaidē! Un diez vai te būtu vietā uzreiz piesaukt sen zināmo, ka traģēdija jau antīkajā kultūrā pildīja arī izklaidējošo funkciju. Lai gan katarse - pats būtiskākais klasiskajā traģēdijā - te, Kara dabā, ir. Ne atrisinājuma vai morāles, bet tās īpašās pēcgaršas veidā, kas turpina kņudināt atmodinātās maņas un pavada ilgu laiku pēc izrādes noskatīšanās. Līdz ar Ilzes Bērziņas (Spiedze) uzmācīgo jautājumu: bet sirds?!
Tikai nosacīti multimediālā Kara daba saucama par operu (tāpēc, ka tajā dzied un tā apvieno dažādas mākslas). Tiklab derētu multimediju performance, koncertizrāde vai cits vārds, kas norādītu uz vizuālā un muzikālā, satura un formas savstarpējo harmoniju. Vienkāršība un formas (izteiksmes) izsmalcinātība iet roku rokā gan vizuālajā risinājumā, kur videoprojekcijas atdzīvina lakoniskos japāņu mangas zīmējumus, gan mūzikā, kur mūsu Santas Ratnieces krāsainās impresijas un skaudri ekspresīvie solistu monologi, ieģērbti Žilbēra Nuno elektroniskajās skaņukrāsās, mijas ar britu popgrupas Irrepressibles parastajām melodiskajām frāzēm. Darbs simtprocentīgi atbilst Dienas kultūras balvas pamatkritērijam - pārsteidzošs un kvalitatīvs mākslas fakts. Bet kas būtu autors? Mums darīšana ar kolektīvo radīšanu un to, ko postmodernajā kultūrā dēvē par autora nāvi. Tomēr šī nav jau iepriekšzināmā kompilācija, citēšana, pārkārtošanas spēle. Režisore K. Dēlholma sapulcējusi grupu, kurā cits bez cita nevarētu iztikt, jo skaņu un vizuālo attēlu artefaktā sastopas akadēmiskā (S. Ratnieces) un popmūzika (Džeimijs Makdermots, britu popgrupa The Irrepressibles), dzīvā izpildījuma individuālā intonācija ar ierakstu un elektronisko apstrādi. Sines Kristiansena video un Jespera Kongshauga gaismas atdzīvina lakoniskos, milzīgos Hikaru Haijasi mangas zīmējumus, piešķirot telpas dimensiju un krāsas. Te integrēti arī sešu fotogrāfu darbi. Japāņu klasiskā no teātra teksti (Villija Flinta redakcijā) sadzīvo ar popkultūras ainām, kurās dziedātāji modes dizainera Henrika Vibskova kostīmos atgādina supercilvēkus un kiborgus no fantastikas kinogrāvējiem. Skaņu ainavu izrādē kontrolē skaņu inženieris Andris Ūze.