Es par to nemēdzu runāt. Savulaik darba kolēģi izdarīja pārsteidzīgu secinājumu, ka mana prioritāte ir bērni. Darba likums, kā zināms, darba intervijā liedz jautāt par ģimenes stāvokli, tāpēc kolēģi izdomāja savu versiju. Patiesībā bērnu man tiešām nav. Patlaban neesmu arī oficiāli precējusies.
Bet ar kādām emocijām jūs izsakāt patiesību, ka jums nav bērnu? Pārdzīvojat par to? Nav noslēpums, ka daudzas sievietes ļoti pārdzīvo.
Es nepārdzīvoju. Melanholiski skatīties uz māmiņām ar zīdaiņu ratiņiem nemēdzu. Man bērna dzemdēšana un audzināšana nekad nav bijusi un nav prioritāte.
Prioritātes dzīves gaitā mēdz mainīties gandrīz visiem cilvēkiem. Kas jums līdz šim uzturējis nemainīgu tādu pārliecību? Varbūt bailes no dzemdībām?
Jā, no dzemdībām man ir ļoti bail! Bet gan jau es vienotos ar mediķiem, ka apmaksāšu ķeizargriezienu, lai man nebūtu jādzemdē! Apņemoties par šādu medicīnisko manipulāciju maksāt un piesaucot pacientu tiesības, es mediķus pārliecinātu, ka jādara tā, kā es gribu!
Tātad bailes no dzemdībām nav nepārvarama problēma. Turklāt, izrādās, jums ir pat plāns, kā rīkoties. Varbūt vairāk par bērna dzemdēšanu jūs biedē nepieciešamība rūpēties par mazuli?
Apzinos, ka zīdainītis mainītu ierasto dzīves ritmu. Man jau gadiem ilgi ir darbs ar cipariem, nevis cilvēkiem, tāpēc psiholoģisko nianšu izprašana nav mana joma. Būtu sarežģīti saprast, kāpēc mazulis raud un kā viņu nomierināt. Man bail no tā, ka nevarēšu dzīvot tā, kā līdz šim, vairāk nekā gadu būšu spiesta pavadīt mājās nestrādājot. Pēc tam 10-12 gadu dzīves ritms un tēriņi būs jāpakārto bērna vajadzībām. Tiklīdz par to iedomājos, rodas jautājums: vai man to vajag?
Lēmums radīt bērnu ideālā gadījumā tiek pieņemts sievietei un vīrietim kopīgi. Vai jums nav gadījies piedzīvot situāciju, ka vīrietis liek jums saprast - pienācis laiks kopīgam bērnam?
Ja man būtu kopīga dzīve ar vīrieti, kurš uzstātu, ka vēlas bērnu, es neiebilstu. Līdz šim manā dzīvē nav bijis vīrieša, kurš izvirzītu ultimātu «mums vajag bērnu!». Daudziem vīriešiem nav prioritāte būt par tēvu, un, ja sieviete neuzstāj, ka grib bērnu, tad vīrieši par to tikai priecājas.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas vīrieši netiecas pēc bērniem, kam nodot savu pieredzi, zināšanas, dzīves gudrību, kā arī atstāt mantojumu - visplašākajā šī vārda nozīmē?
Tipisks latviešu vīrietis baidās no pārmaiņām un tiecas uz esošās situācijas saglabāšanu, nevis jauniem izaicinājumiem. Personīgo attiecību jomā latviešu vīrietim ir ļoti augstas prasības pret sevi, bet diezgan zema pašapziņa, viņš uzņemas kādu jaunu lomu tad, kad ir par divsimt procentiem pārliecināts, ka tiks galā perfekti, vai neuzņemas vispār. Arī tēva lomu! Turklāt vīrieši briesmīgi raizējas par materiālo situāciju un sociālo statusu.
Patlaban daudz diskutē par nepieciešamām izmaiņām attiecībā uz nosacījumiem grūtniecības pārtraukšanai. Vai vēlme neuzņemties atbildību par bērnu jums likusi izšķirties par šādu soli?
Nē! Neplānota grūtniecība man nav iestājusies. Es esmu finanšu speciāliste, tas uzliek profesionālu zīmogu - būt punktuālai un precīzai itin visā. Ja man jāiedzer kontracepcijas tablete katru rītu astoņos, tad es to arī laikā iedzeršu, nevis attapšos piecos pēcpusdienā, ka esmu aizmirsusi…
Bet ja gadītos, ka neplānots un negaidīts bērns tomēr pieteiktos. Vai jūs pieļaujat domu, ka varētu grūtniecību pārtraukt?
Laikam jau ne. Es uzskatītu, ka neplānota grūtniecība ir fatāla nolemtība un bērnam pasaulē jānāk, lai arī cik paviršas vai ciešas būtu manas attiecības ar neplānotā bērna tēvu.
Atskatoties pagātnē un atceroties laiku, kad jums bija 20-22 gadi. Vai toreiz jums nešķita, ka pienācis īstais brīdis bērnam?
Šobrīd divdesmitgadnieku paaudze uzskata, ka pašreizējā ekonomiskā situācija vērtējama kā bēdīga, jo viņiem nav ar ko salīdzināt. Laiks, kad man bija ap 20, finansiālajā ziņā bija ļoti smags! Toreiz man bija kopīga dzīve ar vīrieti manā vecumā, bet bērnu mēs nekādi nevarējām atļauties. Abi strādājām, bet ar nopelnīto naudu pietika tikai dzīvokļa komunālo maksājumu segšanai un pieticīgai pārtikai, ieplānot ģimenes budžetā izdevumus bērnam tiešām nebija reāli.
Vai tagad jums arī pietrūkst materiālās stabilitātes, tāpat kā pirms 20 gadiem?
Par trūkumu nesūdzos. Kad biju uzkrājusi darba pieredzi, sāku strādāt labākā darbavietā un amatā, varēju iegūt izglītību, apvienojot darbu ar studēšanu. Tagad man ir maģistra līmeņa izglītība, grāmatvedības un finanšu speciālistes amats uzņēmumā, kas savā nozarē ir viens no vadošajiem Latvijā. Ir dzīvoklis, ko neapgrūtina kredīti, kā arī lauku mājas un, galvenais, profesionāla pašapziņa par savu prasmi nopelnīt iztiku. Tā visa man nebija divdesmit gadu vecumā. Nesen izlasīju žurnālā rakstu par to, ko mūsu valstī uzskata par turību, un nosmējos, ka pēc šī raksta kritērijiem varu justies pat bagāta, lai gan tā noteikti nav, vienkārši esmu ar darbu sevi nodrošinājusi.
Atbilstoši šobrīd Latvijā un visā Eiropā valdošajam dzīvesstilam daudzi cilvēki pievēršas ģimenes veidošanai vecumā ap gadiem 30-35. Kādas bija jūsu prioritātes šajā vecumposmā?
Vecumā ap 35 man bija darbaholisma periods. Tie bija tā sauktie treknie gadi, kad darba apjoms aizvien pieauga, bet īstenotie projekti tika ļoti labi apmaksāti. Strādāšana deva lielu morālu un finansiālu gandarījumu, bet prasīja tik daudz laika un enerģijas, ka privātā dzīve palika pašplūsmā. Vīrietis var strādāt 350 dienu gadā, un viņa sieviete to sapratīs, bet, ja sieviete velta darbam visu savu laiku dienu pēc dienas, viņas personīgā dzīve cietīs, vīrietis izvēlēsies citu sievieti, kurai ir laiks attiecībām, mīlestībai, ģimenei... Jo vīrietis negrib dzīvot ar sievieti, kura visu laiku strādā, un es to piedzīvoju. Sākoties ekonomiskajai krīzei, pirms pāris gadiem saruka darba apjoms un ienākumi, un, jāatzīst, es attapos vientulībā. Kaut kā jau es savu personīgo dzīvi atkal izveidoju no jauna, satiku citu vīrieti, bet, protams, zaudētais laiks nav atgūstams.
Vai jūs domājat laika limitu, kas sievietei atvēlēts bērnu radīšanai, un to, ka ar gadiem fiziski iespēja kļūt par māti samazinās? Par finansējumu, kas neauglības ārstēšanai jāatvēl no valsts budžeta, pēdējā laikā runā daudz. Vai tā jums ir aktuāla tēma?
Man šāda palīdzība nebūtu vajadzīga. Nesen veicu veselības pārbaudes, lai noskaidrotu, vai pastāv medicīniski šķēršļi ieņemt bērnu. It kā jau ne.
Vai jūs pieļaujat, ka vajadzētu mainīt prioritātes un pievērsties bērna radīšanai, ja jau veicāt veselības pārbaudes?
Gribēju zināt, vai man pastāv iespēja kļūt par māti, turklāt vispār veselībai pievēršu sistemātisku uzmanību, regulāri veicu ginekoloģiskās pārbaudes un hormonālās analīzes. Kad pēdējo reiz biju uz veselības pārbaudi, mediķi atgādināja, ka man laiks beidzot dzemdēt.
Ne viens vien cilvēks, kam pašam nav bērnu, tāpat arī ģimenes bez pēcnācējiem bērnus pieņem audzināšanā un pat adoptē. Vai jūs pieļaujat, ka, izvairoties no dzemdību bailēm un zīdaiņa kopšanas, varētu pieņemt audzināšanā vai adoptēt 4-5 gadus vecu bērnu vai pat 10-12 gadu vecu?
Pēc trekno gadu aizrautīgās strādāšanas un pašķiršanās ar vīrieti domāju, ka bērnunamā varētu sameklēt bērnu, vispirms pieņemt aprūpē, pēc tam, ja mēs labi saprastos, varētu viņu adoptēt. Kad sāku bērnu meklēt, atklājās, ka bērni, kurus teorētiski iespējams adoptēt, galvenokārt nāk no ģimenēm, kur mātei un tēvam atņemtas aprūpes tiesības un vecāki pieder pie sociāli nelabvēlīgas vides. Adoptējamu bērnu, kura vecāki bijuši mērķtiecīgi, sociāli adekvāti cilvēki, kas varbūt traģiski miruši, nemaz nevar atrast.
Baidāties, ka bērnam būtu iedzimušas sliktas īpašības?
Jā, negribu pieņemt audzināšanā dzērāju, narkomānu vai cietumā ieslodzītu likumpārkāpēju atvasi. Tur mums nekas labs nesanāktu, jo es ļoti respektēju visus noteikumus un likumus, tāpēc to pašu gaidītu arī no audžubērna. Lai gan nenoraidu iespēju, ka pēc gadiem 5, 10, ja man tiešām pašai savu bērnu nebūs, ļoti nopietni meklēšu bērnu, ko pieņemt audzināšanā un pat adoptēt.
Tātad bērna audzināšanu jūs pilnībā no sava dzīves plāna neizslēdzat. Tad jau jūs droši vien būtu gatava audzināt sava vīrieša bērnus no iepriekšējām attiecībām?
Vienkārši tas nebūtu, bet es no tā neizvairītos. Galu galā, ja saprotos ar bērnu tēvu, tad varētu atrast saprašanās atslēgu ar bērniem.
Jūs vairākkārt uzsverat savu profesiju un darba pieredzi. Vai jūs uzskatāt, ka nepieciešamība rūpēties par bērnu apdraudētu jūsu karjeru?
Dzīve bez bērniem strādājošai sievietei nozīmē bezstresa dzīvi. Ja man būtu bērns vai pat vairāki, stresa būtu daudz vairāk, laiks būtu ļoti prasmīgi un pārdomāti jāorganizē. Finanšu un grāmatvedības joma, kurā es strādāju, prasa precizitāti un dzelžainu termiņu ievērošanu. Zinu, ka atbildīgākie projekti jau gadiem tiek uzticēti man tieši tāpēc, ka manu uzmanību no darba nekas nenovērš.
Kā jūs raksturotu sabiedrības attieksmi pret sevi, bezbērnu karjeras sievieti pēc četrdesmit?
Ja manu dzīvesstāstu ieliks internetā un ļaus komentēt, mani sauks par egoisti, bezsirdīgu raganu. Bet ikdienā es izjūtu ļoti saprotošu un draudzīgu attieksmi. Manu dzīvesveidu atklāti kritizē tikai manas bijušās klasesbiedrenes no lauku skolas, kuras joprojām turpat pagastā dzīvo, bet kritikas pamatā ir labi nojaušama skaudība. Viņām ir pa diviem, trim, pat četriem bērniem un vīri nekam nederīgi dzērāji, dzīve nav izdevusies un vajag pašapliecināties kritizējot. Tāpēc uz laukiem braucu pēc iespējas retāk!
Vai vientulība vecumdienās jūs patiešām nebiedē?
Es gribētu apprecēties un pavadīt vecumdienas kopā ar vīru, bet, ja arī bērnu nebūs, es nepārdzīvošu. Droši gan zinu, ka dzimšanas dienā vismaz vienā saņemtajā apsveikumā būs novēlēts nākamo dzimšanas dienu sagaidīt kopā ar mazuli. Var jau būt…