Viņš norāda uz ciematu upes krastā. Tur aiz mazas baznīciņas tas esot izvietojies. Nolieku savu munīciju un lēnām dodos turp. Meža stūrī sēž jautri krievu zaldāti. Kurina uguni, dzer šņabi un spēlē garmošku. Es viņiem šķietos aizdomīgs. Labi, ka pie manis ir komisāra dotā zaldāta apliecība. Viņi ilgi to pēta, līdz beidzot atļauj iet. Un nu esmu jau pie ciemata pirmajām mājiņām. Arī baznīciņu ieraugu, bet Sarkano Krustu nekur neredz.
8. turpinājums
Pēkšņi sāk krist granātas. Iedunas smagā artilērija. Cenšos ieslīdēt tādā kā pagraba loga nišā. Artilērijas uguns ir stipra un bieza. Visapkārt man vārās kā elles katlā. Sāpošais plecs ļoti traucē un tobrīd šķiet svarīgāks par bombardēšanu. Tad pēkšņi lielgabali apklust. Putekļu mākonis ap mani noplok, un es redzu, ka... Baznīciņas vairs nav. Tāpat arī blakus esošās mājiņas. Bet nu aiz baznīciņas drupām ieraugu Sarkanā Krusta karogu. Bet kur palicis meža stūris ar jautrajiem vīriem un garmošku? Eju klibodams pāri drupām un zvanu pie medpunkta vārtiem. Tie atveras tikai pēc ilgāka laika, kad jau bezspēkā esmu nokritis zemē. Vecākā medmāsa ved mani iekšpusē, kur atrodas arī citas māsiņas, aiz bailēm trīcošas un izbrīnītas, kā es te ieradies.
Viņas ieved mani ēkā, kur gaiteņos daudz ievainoto. Daži guļ uz grīdas. Gaidu ķirurgu. Tas ierodas, mani apskata. Drēbes novilkt neizdodas, tādēļ šineļa piedurkne tiek nogriezta. Arī no blūzes un krekla tieku atbrīvots ar skalpeļa palīdzību. No manas brūces ik pa brīdim izlīst tumšu asiņu pilieni. Kauls ir lodes sašķaidīts. Ķirurgs nekavējoties sāk pārsiešanu. Manu roku pakar kaklā. Vairs nesāp. Pēc tam mani nogulda blakus kādam ļoti smagi ievainotam, kurš visu laiku vaid. «Viņam drīz jāmirst,» saka ķirurga asistente. Rīt man būs jāiet tālāk, garu ceļu uz klīniku upes krastā. Tur mani operēs. Drīz aizmiegu. Pamodina medmāsa, jo jādodas ceļā. Pirmās palīdzības medpunkts ir pārpildīts. Ieved jaunus ievainotos. Mans gultas kaimiņš naktī nomiris un aizvests. Palūdzu gabaliņu maizes, tad izeju pa vārtiņiem uz ceļa. Pa labi paliek ciemata drupas. Gaiss ir pavasarīgs. Spīd saule, čalo upe, dzied putni. Ir aprīlis. Un es esmu dzīvs!
Aizmugurē paliek ēka, ko Dievs pasargāja no bombardēšanas, lai man būtu patvērums un palīdzība. Un, lūk, jau tilts un upes otrā krastā klīnikas pagaidu korpuss, kas vēl vakar bija vienkāršs šķūnis laivu novietošanai. Šķūnī uz salmu kaudzītēm saguluši jauni puiši. Atrodu vietu, ko man izbrīvē kāds jauns, laipns seržants. Nervozēju, jo man ir vaļējs kaula lūzums un vilcināšanās ir bīstama - var sākties iekaisums. Par laimi, mani drīz ved uz operāciju. Iešpricē kādu pretsāpju līdzekli, bet, kad ārsts ķeras klāt manām kaulu drumslām, trim sanitāriem nākas mani turēt pie operāciju galda. Sāpes neciešamas, taču brūces tīrīšana ir galā. Esmu līdz izmisumam izsalcis un noguris. Paldies Dievam - ievainojums apstrādāts laikus. Man ierāda gultu pagaidu teltī. Pēc visa pārdzīvotā jūtos labi. Vai tur mežā kūko dzeguze? Otrajā rītā māsiņām mani jāietērpj ģipša korsetē. Tas ir smags darbs, jo roka jāstiepj, lai kauli saaugtu kaut cik vienādi. Jaunajām māsiņām nav tik daudz spēka, bet palīgā neviens nenāk - visi vīriešu kārtas mediķi aizņemti. Vedot mani atpakaļ, māsiņas paziņo, ka man būs jādodas uz kara slimnīcu kaut kur pie Volgas, Ņižņijnovgorodā. Tas mani apbēdina. Volga ir tālu no Latvijas. Ļoti tālu.
Pēc pāris dienām mani tiešām aizved pie milzīgi gara sanitārā vilciena. Tas domāts ievainotajiem instruktoriem. Tā kā esmu ierindnieks, guļu nevis kupejā, bet ejas malā. Nav ne vainas, tikai nelaime tā, ka ģipsis sāk rīvēt manu slimo roku. Vagonā dežurē vecākā medmāsa. Viņa tagad ir mans vienīgais draugs un palīgs.
Turpinājums 29. augusta numurā