Pateicoties K. Lindberga neiedomājami virtuozajai spēlei un atvērtībai vispārgalvīgākajiem un izaicinošākajiem eksperimentiem un «izlēcieniem», trombons, kurš līdz tam uzlūkots tikai par orķestra spēka balstu, beidzot tika novērtēts kā izteiksmes iespējām neticami bagāts solo instruments. Lindberga spēle nav tikai abstrakta koncertmūzika. Tā ir performance, kas, liekot lietā visdažādākās skatuves dullības, nojauc līdzšinējo, stereotipizēto priekšstatu par trombonu. (Pirmajā viesošanās reizē vēl 90. gados viņš uz skatuves iznāca motociklista tērpā, atskaņodams J. Sandstrema trombona koncertu Odiseja ar motociklu/Motorbike Odyssey.
K. Lindbergam piemīt «talants, kurš neatzīst un nepazīst robežas. Personība, kura iedvesmo pat no attāluma. Lindberga vulkānam līdzīgā enerģija iedvesmo un suģestē gan mūziķus, gan klausītājus», pats uz savas ādas izbaudījis Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Normunds Šnē.
Kāpēc pasaulslavenais mūziķis tik labprāt atgriežas Rīgā? Kas ir tā vilkme, kura viņu jau atkārtoti vilinājusi šurp? «Rīgu iemīlēju tāpēc, ka šeit ir palicis kaut kas neskarts. 70. un 80. gados pasaules mūzikā notika lielas pārmaiņas, turklāt es neesmu drošs, vai šīs pārmaiņas vienmēr bija pozitīvā virzienā. Bet ir svarīgi, ka Latviju tās neskāra. Rīgā jūs joprojām varat sastapt akustiski domājošus un ļoti apdāvinātus, virtuozus mūziķus. Mūzikas kvalitāte Rīgā ir apbrīnojama,» tā K. Lindbergs.