Valdības dienaskārtībā nonācis Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavotais informatīvais ziņojums Par jaunu eksporta tirgu apgūšanas procesu pārtikas nozarē. Neatkārtošu simt un vienu reizi pausto par sarežģījumu ar Krievijas noieta tirgu ietekmi uz Latvijas pārtikas industriju. Tātad ZM ir apkopojusi informāciju par to, kā nozarei veicas ar šo zudumu kompensēšanu, un vismaz labi, ka kāds pietiekami precīzi, ja tā var teikt, skaita līdzi.
Protams, ja paveras uz jauno tirgu pienesumu naudas izteiksmē, nekas izcils nav, tomēr jāņem vērā divi aspekti. Pirmais: lai reāli sāktu strādāt jaunos tirgos, gads - pat divi un trīs - ir tikai ieskriešanās. Otrais: ja gada laikā (2015. gada janvāris-2016. gada jūnijs) izdevies «pieaudzēt» kaut 1,6-1,8 procentus no kopējās segmenta eksportētās vērtības, tad arī tie ir miljoni eiro. Piena un piena produktu segmentā - 3,7 miljoni, gaļas un gaļas produktu segmentā - 1,9 miljoni (ar zivju produkciju veicies sliktāk). Nedomāju, ka esam pozīcijā noniecināt arī šādu papildinājumu. Līdz ar to pašiem uzņēmējiem, šķiet, pārmest ko grūti.
Jautājums tātad ir par valsts atbalsta efektivitāti. Varbūt kļūdos, tomēr ZM struktūras savu darbu veic - divu gadu laikā saskaņoti vairāk nekā 40 veterinārie (veselības) sertifikāti ar citām valstīm. Savukārt pārdomas rodas, paveroties ziņojumā uz to, kas tad ir šie jaunie tirgi, kuros mūsu uzņēmēji mēģina iekļūt. Piemēram, gaļu un gaļas produktu eksportu esot izdevies «būtiski kāpināt» uz Beļģiju, Čehiju, Franciju, Norvēģiju, bet «it īpaši» uz Spāniju. Piens un piena produkti - Izraēla, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Kirgizstāna, Turcija utt. Var, protams, priecāties par to, ka, sak, kur tik mūsējie netirgojas, bet manā atmiņas kartē šīs valstis tā īsti nepārklājas ar tām, uz kurām darba vizītēs iecienījušas braukt mūsu valsts amatpersonas. Lai gan šīs amatpersonas ir gatavas no rīta līdz vakaram stāstīt, ka valsts struktūrām jādara viss, lai atbalstītu mūsu ražotājus. Struktūras (piemēram, LIAA) varbūt arī dara, bet jautājums ir par varas augstāko līmeni, piemēram, ministriem. Skaidrs, ka braukt uz, piemēram, Čehiju nav tik eksotiski kā traukties pāri puspasaulei uz kārtējo «samitu». Var saprast, ka gadu laikā ir izveidojušās zināmas ārpolitisko braucienu galamērķu tradīcijas: tuvākie kaimiņi, ASV plus vēl daudzās sēdēšanas, kas saistītas ar Eiropas Savienību (ES). Tas viss ir labi, bet, ja eksporta veicināšanai ierastais modelis ir jāpamaina un jābrauc uz, piemēram, Spāniju, tad ir jābrauc. Kad ir bijusi Latvijas valdības ekonomiskā bloka ministru pēdējā vizīte šajā valstī? Spriežot pēc informācijas Ārlietu ministrijas mājaslapā, kopš 2004. gada tādu nav bijis. Ir bijušas ārlietu ministru vizītes, premjeru vizītes, lai piedalītos, piemēram, Eiropas Tautas partiju kongresā vai ES - Latīņamerikas samitā, bet, kā saka, tas nav tas. Spānija ir tikai piemērs. Īsi sakot, augstākajām amatpersonām ir mazāk jānodarbojas ar to, ar ko var tikt galā Ārlietu ministrija, vairāk - ar ekonomisko interešu aizstāvību.