Faktu zināšana nenozīmē gudrību. Gan tāpēc, ka faktu apjoms ik dienu kļūst arvien lielāks un specializētāks, gan tāpēc, ka pasaules vēsturē netrūkst erudītu maitu ar izsmalcinātu gaumi piedevām. Tomēr ir izņēmums - faktu zināšana par savu dzimteni. Protams, upes garuma zināšana līdz kilometram nav garantija, ka esi patriots, tomēr, ja, prašņājot plašākā amplitūdā par Latvijas ģeogrāfiju, vēsturi, kultūru, parādās politiķa (un jebkura šeit dzīvojošā) nezināšana lielākos mērogos, tad tas nozīmē, ka šis indivīds par Latviju vienkārši neinteresējas.
Tātad Latvija viņam ir vieta, kur atrodas viņa miteklis, pa kuru viņš pārvietojas ar kādu transporta līdzekli, kur viņš gūst ienākumus. Tikpat labi tas var notikt jebkurā citā valstī. Līdz ar to šī indivīda attieksme pret valsti ir ļoti pragmatiska: ja izdodas gūt ienākumus, ja ikdienas komforta līdzeklis daudzmaz atbilst vēlamajam, tad labi, ja neatbilst - kaut kas jādara, lai īstermiņa savu un savu paziņu loka apmierinātību ar ikdienu uzlabotu. Un te tiek piemirsts, ka sava valsts nav tikai pirktspēja un autoceļu gludums, ka nevar, piemēram, palielināt naudas daudzumu valstī, sapostot dabu vai norullējot kādu pilskalnu. Ja indivīds - un jo īpaši politiķis - neinteresējas par savu zemi, tad nav skaidrs, cik argumentēti viņš vajadzības gadījumā spēj aizstāvēt tās intereses, tās vēsturi, viņš pats sev laupa iespēju smelties iedvesmu, drosmi, spītu savas valsts vēsturē, viņš pats sev atņem prieku lepoties ar savas zemes kultūras sasniegumiem.