Tomēr pamest to nesakārtotu nevar. Otrkārt, budžets faktiski ir gatavs. Turklāt partiju finansēšanas pārvērtēšana nav pēkšņa kaprīze, bet gan iznākums MK 15.janvāra rīkojumam «Par Politisko partiju finansēšanas koncepciju», kā pamatā ir KNAB izstrādātā attiecīgā koncepcija. Vai un kad ministri un viņu partijas bez KNAB iniciatīvas pašas būtu līdz tādai aizdomājušās, ir cits jautājums. Tā kā Saeimas vēlēšanu gads ir durvju priekšā, manuprāt, ir saprotams, ka par to ir jāsāk runāt, un nekāda labāka laika tam nebūs. Jau nu vienīgi sliktāks.
Kā var redzēt, piemēram, komentāros internetā, pašlaik šāda jautājuma apspriešanai sevišķi nelabvēlīgs ir tautas noskaņojums, tomēr, manuprāt, mums savas emocijas šai konkrētajā jautājumā būtu jāizsver rūpīgāk. Valsts meklē un rod iespējas iekļūt nodokļu maksātāju maciņos aizvien dziļāk, un pastāv pamatotas bažas, vai tikai nu jau nav pārlieku dziļi un vai tie vienmēr ir tie īstie maciņi. Esmu vienā pulkā ar pirmajiem un skaļākajiem protestētājiem pret to. Bet ne šoreiz. Lai gan partiju finansēšana vai, pareizāk sakot, līdzfinansēšana no valsts budžeta ir pārlieku ievilkta problēma, jo drīzāk mēs to un tam pietuvinātos jautājums atrisināsim, jo labāk - turklāt iespējams, ka krietni labāk - pašiem būs.
Šai pasaulē tā pilnīgi bez naudas nevar iztikt nekas. Ne velti ir sakāmvārds, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Par tādām tad Latvijas elektorātam ir kļuvušas arī «bezmaksas» partijas un vēlēšanu urnas: vēlētāja balss lielā mērā ir upuris, to ne velti mēdz saukt par nozvejotu, tas ir, tīklā, slazdā noķertu ar solījumu mānekļiem. Turklāt nav jau tās partijas mums bezmaksas. Neskaitot Centrālās vēlēšanu komisijas darbu un izdevumus par to minimālo publicitāti, kas pašlaik no budžeta tiek nodrošināta visiem, galu galāpartiju sponsori plāno, ka viņu ieguldījumi pirmām kārtām jau priekšvēlēšanu reklāmu kampaņā atmaksāsies un visdrīzāk ar uzviju. Un atmaksāts par to tiek ne jau no ierindas partijas biedru kabatām, bet gan no mūsējām, kad valsts uzņēmumu un kopuzņēmumu valdes tiek ekonomiski burbuļotas uz nebēdu, katrai partijai caur savām ministrijām (lasi - barotavām) veidojot to, ko bandītu pasaulē sauc par obščaku, korporatīvo melno kasi. Kad nu vairs citādi nevar, ir izbeigta dažu nevajadzīgu un neko konstruktīvu nedarošu valsts aģentūru darbība, kuru vienīgā jēga bija «apgūt» Eiropas un pašu budžeta naudu, lielu tās daļu novirzot attiecīgajām politiskajām partijām. Tomēr nozagtās valsts atgūšanai ar to būs daudz par maz.
Protams, partiju līdzfinansējums nav nekādas brīnumzāles, un to vajag gan ieviest, bet tad nu kopā ar vairākiem citiem grozījumiem. Tostarp vajadzētu noteikt zemākus ziedojumu griestus, pamatīgāk atrunāt trešo personu aizliegumu (lai izslēgtu «spalvainās rokas» slēpšanos aiz Martas tantes no Preiļiem), arī noteikt nodokļu atlaides ziedotājiem. Pēdējais nozīmē, ka VID nodokļu maksātājam pēc attiecīga iesnieguma no samaksātā ienākuma nodokļa atmaksā politiskajai partijai ziedoto summu. Šim jauninājumam patiesībā varētu būt pat divkāršs labums, jo tas ne vien sekmētu mazo ziedotāju aktivitāti, kas pašlaik Latvijā ir katastrofāli zema, bet arī motivētu maksāt nodokli, kas šādi būtu atvērts paša maksātāja pārvaldīšanai. Šāda prakse pasaulē ir, piemēram, Kanādā, Polijā un Lielbritānijā.
Līdz ar mazo ziedotāju zemo skaitu pašlaik Latvijas demokrātijai bīstama ir arī partiju veģetēšana vēlēšanu starplaikos. Jo partiju lielie sponsori ir ieinteresēti augstos amatos, labvēlīgos likumos un tamlīdzīgi, ko panāk ar pirmsvēlēšanu ziedojumiem un sekojošu pārstāvniecību Saeimā un valdībā. Tur tad notiek patiesā politika turpmākos trīs četrus gadus bez kādas reālas saiknes ar nozvejoto balsu īpašniekiem. Kaut minimāls, bet regulārs finansējums dotu iespēju partiju patiesai politiskajai rosībai un saiknei ar elektorātu arī starp vēlēšanu kampaņām, nevis tikai verdziskai uzmanībai uz Saeimas «īkšķotājiem». Kopā ar ziedojumu summu ierobežošanu un mazo ziedotāju lielāku aktivitāti tas atsvabinātu politiķus no pašreizējās diemžēl neizbēgamās šauru interešu lobēšanas un vismaz iespējas līmenī Latvijas politiku beidzot padarītu tiešām politisku, bet demokrātiju - demokrātisku (lasi - iesaistītu). Publiskais finansējums atvieglotu arī tā saukto mazo partiju darbību.
Salīdzinājumam ar pašlaik paredzēto divu procentu vēlētāju atbalsta minimumu, lai saņemtu publisko finansējumu, Igaunijā tas ir viens procents, Lietuvā - trīs, bet citviet Eiropā svārstās no viena līdz pieciem procentiem. Arī mēs neesam tik bagāti, lai - jo sevišķi krīzes gados - ar savām balsīm pirktu «lētu» politiku.