Marta jau trīs gadus dzīvo Francijas vidienē, pilsētiņā pie Luāras upes - ne izslavēto grezno piļu posmā, bet vienkāršākā, lauksaimnieciskā vidē. Te ir vietas rakstnieces Koletes un keramikas mīļotājiem, 50 km attālā Sansera un apkārtējie ciemi pazīstami ar lielisko vīnu un kazas sieriem, katedrāles pilsēta Orleāna ar Žannu d'Arku ir 70 km attālumā. Te ir balto govju un brūno kazu ganības, priežu mežiņi, kviešu un rapša lauki, vīnogulāju pakalni un četru atomstaciju kūpošie torņi. Jūlija pirmajā pusē ciemojoties pie Martas, atklāju viņas balkona nišas plauktā ievārījumu ievārījumus, ieskaitot variācijas ar apstādījumos saplūktām cidonijām, kuras franči uzskata ne tikai par neēdamām, bet arī par indīgām. Pievārījām klāt tirgū lēti pirktu aprikožu ievārījumu ar drupinātiem kauliņiem. Visu mēnesi kopš manas aizbraukšanas Marta turpina ievārīt - uz plūmēm un bumbieriem negribot vairs ne skatīties. Viņas metode ir vispirms no augļiem izdabūt sulu sasaldēšanai, bet pēc tam augļus savārīt vārījumos, kuros nereti ir kādi četri salasīti komponenti, ieskaitot krastmalā plūktu kazeņu sauju vai jau minētās cidonijas. No viņas krājumiem es mēģināju paplicināt pagājušā gada valriekstus, kas salasīti sabiedriskajos kokos, ko putni un grauzēji sastādījuši gar Luāru. Valriekstu raža krastmalas krūmos arī šogad būs liela, tāpēc ieteicu Martai mesties uz pesto gatavošanu un pētīt citus valriekstu lietošanas veidus, kas būtu plašāki par to skaldīšanu brīvos ziemas vakaros.
Tepat Latvijā pirms divām nedēļām ar draudzeni Anitu viņas vasaras mājiņā uzimprovizējām mohito: dārzā tikko plūktas piparmētras katra mīcīja savā glāzē, kā biju redzējusi bārmeni darām Havanas viesnīcas Inglaterra bārā, tad piespieda laima sulu, piebēra cukuru un pret stenderi sadauzīto ledu un visbeidzot - katra ielēja rumu pēc savas garšas. Klātesošā Aija ik pa mirklim nopriecājās par tikko apgūto kokteiļa recepti un to, ka viņai līdz šim nepazīstamais restorānu dzēriens tik raiti iegūstams no visa, kas tepat vien pa rokai atrodams.
Mēs ar Anitu tikpat bērnišķīgi priecājāmies nākamajā dienā, kad aizgājām pastaigāties gar auksto jūru un atgriežoties ceļa malā ieraudzījām sviesta bekas. Es tās atnācu nogriezt ar nazi - klāt bija pieaugušas vismaz divas, un šis ātrums noteica to, ka sēnēs nebija tārpu. Pusdienās pie gaspačo zupas bija sviestā ceptas sviestenes, par ko i nesapņojām no rīta. Patiešām, mums ir brīnišķīga vasara.