Vērojot putnus no ezera krastā uzceltajiem skatu torņiem, vasaras sākumā pastaigājoties pa Orhideju taku un jebkurā gadalaikā apskatot savvaļas govju un zirgu rāmo rosīšanos aplokā pie ezera, ir iespējams labāk izprast dabas norises. Decembrī bez sniega, kad laukā ir krietni plusos, Engures ezera krastā pūš kārtīgi vēji. Roberts Šiliņš, nevalstiskās organizācijas Engures ezera dabas parka fonds vadītājs, stāsta, ka ziemā te parasti valda vai nu sals, vai vējš. Pūš līdz 20 metriem sekundē, un rietumu vējam te, jūras puses krastā, ir, kur ieskrieties. Pļava pie skatu torņa ir applūdusi un sākotnēji atgādina nelielu purvu. Tomēr aizsargājamie dabas parka purvi atrodas cituviet - tie ir tā saucamie kalcifilie purvi. Patiesībā tur, kur satiekamies ar fonda vadītāju - Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģisko pētījumā centrā -, kādreiz ir bijusi Engures ezera gultne, un tas nemaz nebija tik sen.
Bijis tik liels kā Lubāns
Engures ezera dabas parku ik gadu apmeklē aptuveni 20 tūkstoši cilvēku, un tie nav tikai putnu mīļotāji un ornitologi. Biologs Roberts Šiliņš, kurš te saimnieko jau gandrīz 20 gadu, atzīst, ka šī joprojām ir viena no retajām vietām Latvijā, kur pabūt dabā iespējams par velti. Fonds un dabas parks tika dibināts vienlaikus - 1998. gadā. Fonds tika izveidots kā institūcija, kas veic dabas parka apsaimniekošanu. «Tolaik fondu dibināja pašvaldības kopā ar toreizējo Vides ministriju un Valsts mežu dienestu. Sākām ar dabas aizsardzības plānu - tas bija viens no pirmajiem Latvijā un kalpo kā darba dokuments, kā ceļvedis vēlamajiem padarāmajiem darbiem terminētā laikā, kurā tiek atrunāti aizsardzības noteikumi, uz kā pamata veido individuālos Ministru kabineta noteikumus teritorijas aizsardzībai un apsaimniekošanai,» skaidro R. Šiliņš.
Šī dabas parka pamatvērtība ir ezers ar putniem un dažādiem biotopiem, kā arī ezera rietumu un austrumu krasta meži. «Īpaši vērtīgi ir kalcifilie zāļu purvi, kas veidojušies uz kaļķainām augsnēm, kas šeit radušās uz bijušās ezera gultnes. Līdz 1842. gadam, kad tika izrakts Mērsraga kanāls, ezers bija divreiz lielāks. Ja pašreiz Engures ezera platība ir aptuveni 3600 hektāru, tolaik tā varēja būt ap 9000 hektāru - mūsdienu Lubāna ezera lielumā,» stāsta biologs.
XIX gadsimta vidū Eiropā un arī Latvijā sāka strauji attīstīties lauksaimniecība. Lai iegūtu papildu lauksaimniecības zemes, daudzviet ezeros tika pazemināts ūdens līmenis, lai varētu izmantot ūdenstilpes gultni.
Savulaik attālums no jūras līdz ezera krastam te bija mērāms vien dažos simtos metru, līdz ar to arī Enguri skāra šis process. Taču, kā izrādās, šādā veidā ūdeņiem atkarotās zemes auglīgā virskārta ir stipri plāna un saskarsmē ar gaisu noārdās. Pagāja aptuveni 30 gadu, un lauksaimniecībai tā vairs nebija derīga. Kā stāsta R. Šiliņš, te savulaik bijusi arī teritorija, kura tikusi sadalīta starp saimniecībām un kur rakuši dzintaru. XIX gadsimta beigās un vēl arī XX gadsimta sākumā vietējie te darbojās gluži kā zeltrači - izmantojot lāpstu un sietu. Taču arī dzintara resursi apsīka, rosība mitējās, un augsne lēnām sāka apaugt ar mežu. Ap 1915. gadu te parādījās pirmie koki, bet līdz XX gadsimta 60. gadiem ezera piekraste tika izmantota kā ganības.
Sava orhideju taka
Lai arī teritorija starp piekrastes ciemiem un Engures ezeru tika noganīta, atsevišķas augu sugas šie procesi ietekmējuši pozitīvi. «Ezera piekraste bija atklāta, arī kalcifilie purvi bija atklāti. Tās ir teritorijas, kurās aug Latvijā un Eiropā reti un aizsargājami augi. Piemēram, rūsganā mencere, dzegužpirkstīte, smaržīgā naktsvijole. Parkā ir konstatēts 840 augstāko augu jeb ziedaugu sugu un ir izveidota trīsarpus kilometru gara Orhideju taka,» norāda R. Šiliņš.
Orhideju sēklas dīgst tikai ar noteiktu sugu augsnes sēņu palīdzību - tās piegādā papildu barības vielas. Jaunie augi vairākus gadus attīstās augsnē, bet uzzied tikai pēc pieciem vai pat 15 gadiem. Pēc noziedēšanas vēl ilgi var redzēt nobrūnējušos stublājus un pogaļas uz tiem. Ja kopumā Latvijas pļavās, mežos, purvos un pat kāpās atrastas 32 orhideju sugas, 21 no tām aug Engures ezera dabas parkā. Starp tām arī aizsargājamā mušu ofrīda, viena no visretāk sastopamajām orhidejām Latvijā. Tiem, kas, apmeklējot dabas parkus, sūdzas, ka vēl nekad nav izdevies ieraudzīt orhideju, jāteic, ka šo ziedaugu plaukšanas laiks ir aptuveni no 15. jūnija līdz jūlija vidum, atkarībā no tā, cik silts bijis pavasaris. «Latvijā orhideju dzimtas augi ir ar sīkiem ziediem - salīdzinot ar tropiskajām orhidejām un tām, kas nopērkamas lielveikalos, šo izmērs samazināts līdz 30 reizēm,» norāda biologs.
Patiesībā Engures ezers kā aizsargājama teritorija ir jau kopš 1952. gada. Padomju laikos šai teritorijai bijuši dažādi statusi - ornitoloģiskais liegums, zooloģiskais liegums. Savu artavu teritorijas izveidē tādā dabas formā, kāda tā ir mūsdienās, deva arī Padomju Armija, kas te laika periodā no XX gadsimta 60. gadiem līdz 90. gadiem bija ierīkojusi Baltijas apgabala medību saimniecību. «Pamatā te medīja ūdens putnus, bet ne tikai - rīkoja arī meža zvēru medības. Līdz ar to ezers vietējiem iedzīvotājiem bija slēgts - bez atļaujas nedrīkstēja ne zvejot, ne makšķerēt, ne medīt. Tas bija kā koks ar diviem galiem - no vienas puses, slēgta saimnieciskā darbība ezerā nodrošināja tam minimālu traucējumu, bet, no otras puses, panāca to, ka salas un visa ezera piekraste pilnībā aizauga ar niedrēm un krūmiem. Līdz ar to viss atklātais ezera piekrastes biotops, kas nepieciešams bridējputniem kā ligzdošanas un barošanās vieta, zuda par 80%. Tomēr, iespējams, tas būtu zudis arī citu faktoru dēļ,» atzīst R. Šiliņš un kā piemēru min savulaik pastāvējušo aizliegumu saimniecībās turēt vairāk par vienu govi. «Privātā lauksaimniecība tika panīcināta. Kad iedzīvotājiem saimniecībās bija vairākas govis, zirgi, kazas, te viss tika pļauts - ezera centrālās daļas salas vasarā tika izpļautas ar rokām, ziemā siens ar zirgiem un kamanām vilkts malā. Tas bija milzīgs, smags darbs, bet, kad saimniecībā palika viena govs, tas vairs nebija vajadzīgs. Apstākļi, kas kopumā vēsturiski veidojuši un ietekmējuši šo teritoriju, bija dažādi,» secina R. Šiliņš.
Jāiegulda regulāri
Pirmais darbs, ko Engures ezera dabas parka fonds paveica jau šajā gadsimtā, bija realizēts Eiropas Savienības (ES) Life projekts, kura laikā tika atjaunotas piekrastes pļavas, tostarp izpļautas niedres ap salām. «Tika veikti dažādi darbi, kas saistīti ar ezera biotopu kopšanu un atjaunošanu ūdensputniem piemērotā formā,» paskaidro R. Šiliņš. Tāpat tika izveidota tūrisma infrastruktūra, izbūvēts Ornitoloģisko pētījumu centrs un skatu tornis, ievesti savvaļas zirgi un govis, izveidoti tiem aploki.
Kopš 2011. gada dabas parka pārvaldi īsteno Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā esošās Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība - Pierīgas reģionālā administrācija. R. Šiliņš skaidro, ka šī institūcija kontrolē, kā tiek ievēroti dabas parka kā īpaši aizsargājamās teritorijas individuālie apsaimniekošanas un izmantošanas noteikumi. Savukārt Engures ezera dabas parka fonds saimnieciskās darbības šajā teritorijā veic, izmantojot dažādu projektu līdzfinansējumu un ziedojumus. Kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem fonda vadītājs min esošās infrastruktūras uzturēšanu. Šim nolūkam laikā no 2004. līdz 2013. gadam tikuši realizēti vairāki mazāki projekti. «Tam ir vajadzīgi ievērojami līdzekļi un regulārs, pastāvīgs darbs. Nav jēgas vienreiz ieguldīt miljonu un pēc tam neko nedarīt - tie būs zemē nomesti līdzekļi,» uzskata R. Šiliņš un paskaidro, «gadā dabas parka uzturēšanai nepieciešami aptuveni 50 tūkstoši eiro. Valsts līmenī tie nav lieli līdzekļi. Ar tiem var nodrošināt zirgu un govju aploku uzturēšanu, ziemā dzīvniekiem sagādāt sienu, tāpat arī uzturēt tūrisma infrastruktūru, savākt atkritumus, appļaut niedres, kur tas nepieciešams. Tie ir ikdienišķi darbi.»
Pašreiz fonds īsteno ES Life projektu, kas saistīts ar niedrāju fragmentēšanu ezera ziemeļu daļā. «Lielā vienlaidus niedrājā tiek veidotas saliņu un kanālu mozaīkas, respektīvi, pilnībā aizaugušā niedrājā tiek atgriezts atklāts ūdens. Ūdensputniem un bridējputniem tas rada nepieciešamo dzīves vidi un iespējas, jo vienlaidus niedrājā putni nedzīvo,» paskaidro R. Šiliņš. Savukārt nākamais projekts, kas iesniegts apstiprināšanai, ir saistīts ar kalcifilo purvu stāvokļa uzlabošanu - sakarā ar to, ka padomju laikos meži tika meliorēti, vasarā šie purvi izkalst un pakāpeniski aizaug ar priedēm, līdz ar to pasliktinot nepieciešamo dzīves vidi orhideju dzimtas augiem. Tāpēc vajadzīgs stabilizēt ūdens režīmu, lai gruntsūdens līmeni noturētu konstantā stāvoklī.
«Taču tikpat svarīga ir dabas parka uzturēšana - katru vietu, ko atjaunojam, jāvar uzturēt. Līdz ar to - jo vairāk esam atjaunojuši, jo vairāk jāuztur, un jo lielākas ir platības, jo vairāk līdzekļu tam nepieciešams,» uzsver R. Šiliņš.