Kontekstā ar aizdevēju misijas ierašanos Latvijā atkal izskan mudinājumi valdībai pielikt visas pūles, lai kredīta atdošanas nosacījumus mainītu mums labvēlīgākā virzienā. Par aizdevuma procentlikmēm būtu gan grēks sūdzēties, tomēr, ņemot vērā, ka kaulēšanās ir mūsdienu ekonomisko attiecību neiztrūkstoša sastāvdaļa, pats apgalvojums ir korekts. Jautājums: vai ir iespējams panākt mudinātāju iecerēto variantu, kas, cik noprotams, ir - pagarināt atmaksas termiņu, nepasliktinot nosacījumus (likmes, citas prasības)?
Paturot prātā, ka Eiropai pagaidām nav pamata sevišķi lepoties ar izciliem panākumiem grūtībās nonākušo dalībvalstu finanšu stabilizēšanā, var pieņemt, ka tai ļoti noderētu kāds veiksmes stāsts, piemēram, Latvija. Tātad varētu pieļaut, ka aizdevēji būtu pretimnākoši. Latvijas teorētiskā priekšrocība ir arī tā, ka, salīdzinot ar citām finanšu palīdzības lūdzējām, neesam aizdevuši «lielajiem zēniem» dusmas - neesam nedz aizstāvējuši savas tiesības uz zemākiem nodokļiem (Īrija), nedz mēģinājuši uzdot nelielus samazinājumus par ārkārtīgu varoņdarbu (Grieķija).
Diemžēl, no otras puses, jāapzinās, ka Latvijas vieta ir neliela, tas ir, mums pašu mēroga dēļ nav tā īsti ar ko, atvainojiet, pašantažēt. Piemēram, lai gan laiku pa laikam izskan dzēlīgas piezīmes, ka Latvija, atsakoties no valūtas devalvācijas, ir paglābusi krietnu žūksni skandināvu pensionāru naudas, jāsaprot, ka šis žūksnis Eiropas mērogā ir sīks. Cita lieta daudz piesauktās Grieķija un Īrija, kuru gadījumā Eiropas banku ieguldījumi ir daudz lielāki. Esam neliela ekonomika, kuras stāvoklis nedraud Eiropai nedz ar skaļiem nemieriem, nedz jūtamiem imigrantu apjomiem, nedz ievērojamiem zaudējumiem globālajam biznesam. Tātad atkal nonākam pie skandināvu interesēm - kā viņi redz situāciju, ko viņi ir gatavi lobēt.
Jāņem vērā arī tas, ka finanšu tirgi vairs nereaģē uz debitorvalsts attiecībām ar kreditoriem tā, kā teorētiski vajadzētu. Proti, pateicoties līdzšinējai pretrunīgajai Eiropas politikai, tirgi ir tā notramdīti, ka ziņu par aizdevuma Latvijai pagarināšanu (pat ar mums izdevīgiem nosacījumiem) tie iztulko kā Latvijas vājuma apliecinājumu, sākas spekulatīvi uzbrukumi latam, smagāki nosacījumi darījumu apdrošināšanā utt. Diemžēl šāda pieredze jau ir: Eiropa valdību līmenī ir tik ilgi minstinājusies un ķīvējusies par finanšu palīdzības formu Grieķijas, Īrijas, Portugāles gadījumā, ka tirgi vairs netic oficiālajiem paziņojumiem.
Rezumējot: šķiet, daudzinātā kaulēšanās jāliek lietā, lai mīkstinātu aizdevēju nosacījumus pašreizējā programmā, bet, jo ātrāk šī programma beigsies, jo labāk.