Izveidoji orķestri, jo biji jauns un «traks»?
Sākām 1991. gadā, tikko atjaunotajā Latvijas valstī, taču tajā laikā nedomāju, vai būs grūti. Jau 15 gadu vecumā, kad sāku mācīties mūziku, man dziļi zemapziņā sēdēja doma, ka kādreiz gribētu vadīt džeza kolektīvu. Televīzijā rādīja Radio bigbendu ar Alni Zaķi: o, baigi forši, viņš stāv priekšā un nediriģē, tikai noskaita. 1989. gadā man piedāvāja vadīt Rīgas cirka orķestri, ar to arī sākās. 1990. gadā pabeidzu Mūzikas akadēmiju, radās ideja izveidot orķestri Jelgavā. Pirmo nospēlējām lielu Ziemassvētku balli.
Kāpēc tieši cirks mainīja tavu dzīvi?
Paralēli studijām un cirkam Operas orķestrī spēlēju mežragu. Man bija iespēja salīdzināt akadēmisko mūziku ar izklaidējošo, un sapratu, ka tā ir mans ceļš. Iepatikās arī būt vadītājam: tu nosaki repertuāru, stratēģijas virzību. Cirkā tolaik atteicos no padomju šabloniem - no katjušām un kaļinkām. Cirka orķestris bija laba kadru kalve, jo «kondženē» tādu žanru nemācīja.
Kāpēc jubilejas koncertus saucat par ceļojumu?
Patīk ceļot. Tālākās: Peru, Brazīlija, Meksika. Eiropā - Vācija, Čehija, Somija, Francija, Itālija, Spānija. Būs ceļojums šo zemju mūzikā kopā ar spilgtākajiem mūsu skatuves partneriem: Maestro Raimondu Paulu, Jāni Kurševu, Amber, Ievu Kerēvicu, Normundu Rutuli, vijolnieku Raimondu Ozolu un daudzsološiem jaunajiem.
Viņu vidū arī paša dēls?
Reinim nebija izvēles. Sāka bērnu bigbendā, bet pērn konkursā Vācijā žūrija brīnījās: 12 gadu vecs puišelis pie bungām lielajā bigbendā? Piešķīra specbalvu.
Kuriozākais gadījums bigbenda vēsturē?
2009. gadā Peru mums septiņos vakarā bija jāsāk koncerts, instrumenti atvesti, izņemot pašu galveno - klavieres. Tās (digitālās) atveda no veikala iepakojumā desmit minūtes pēc septiņiem. Izpakoja, iesprauda vadu, un sākām koncertu.
Jubilejai gatavojat arī ko ļoti īpašu?
Ir viens īpašs skaņdarbs - sinkopēta samba Why not? no latīņamerikāņu pianista Mišela Kamilo CD. Pirms desmit gadiem teicu, ka bigbends, kas to nospēlēs Latvijā, būs čempions. Izaicinājums mums un latviešu mentalitātei.