Partiju rezervistu soliņi - gari, bet tukši
1. Pirmais. Pretinieku zobgalībās par Vienotību - «bez Dombrovska jūs neesat nekas» - racionālais kodols ir tāds, ka partijai jādomā par jauniem līderiem. Protams, kroņprinča (vai princeses) nosaukšana gan atstātu jocīgu iespaidu, gan būtu riskanti, tomēr nav arī jēdzīgi, ka partijai, kas pretendē uz atbildīga, prognozējama un kāda tik vēl spēka lomu, īstenotais kurss tik ļoti atkarīgs no viena cilvēka.
Starp dzirdētajām kandidatūrām uz «jauno seju» statusu ir vairāki ar līdzšinējo Saeimas un valdības sastāvu nesaistīti jēdzīgi finansisti. Te risks slēpjas zināmā vēlētāju alerģijā pret «grāmatvežiem» pie valdības stūres, piedevām jārēķinās, ka no finansistu aprindām nākošiem cilvēkiem ir viegli piekabināt neglaimojošus stāstus par viņu iepriekšējām darba vietām.
Tiek minētas arī kandidatūras, kas raksturojamas kā Vienotības nosacītā jaunā paaudze partijas vadīto ministriju parlamentāro sekretāru amatos. Šajā gadījumā jautājums ir par to, kā patiesībā publika vērtē gados jaunu cilvēku potenciālu. No vienas puses, Latvijas varas gaiteņi, ja salīdzina ar «vecajām demokrātijām», izskatās pilnīgi kā studentu vienība (tātad precedents ir), bet, no otras puses, šāds jauneklīgums tomēr izraisa aizdomas par pieredzes trūkumu, neapdomību utt.
Lai kā arī būtu, premjera partijai par šo tēmu ir nopietni jādomā - virkne pašreizējo Vienotības atpazīstamo politiķu, cik noprotams, ilgojas pēc mierīgas dzīves Eiropas Parlamentā, līdz ar to t. s. rezervistu soliņš kļūs vēl tukšāks.
Otrais. Iespējams, Saskaņas centra (SC) labo rezultātu pašvaldību vēlēšanās iespaidā gandrīz kā par jau notikušu faktu tiek runāts par SC nonākšanu nākamgad arī valdībā. Respektīvi, debate ir jau par to, uz kādiem nosacījumiem tas notiks un kas būs tā t. s. latviešu partija, kas mīļi pieglaudīsies SC un centīsies radīt iespaidu, ka nekas nav noticis.
SC potenciālajiem partneriem ir zināma loģika: jo ilgāk SC tiek atstāta opozīcijā, neļaujot tai sasmērēt rociņas ar reālo politiku, jo nenovēršamāk SC reitings aug, kaut kad nākotnē paverot ceļu situācijai, kad SC vispār nebūs vajadzīgi kādi piedzīvotāji.
Tiktāl skaidrs. Tomēr šādā gadījumā atkal nonākam pie tā paša jautājuma par rezervistu soliņu. Ko SC deleģēs valdībai? Pati apvienība ir panākusi, ka tās spēks ir teju vai saplūšanā ar Ušakova personību. Kas ir SC bez Ušakova? Mīklas masa, kurā jārakņājas rozīnīšu meklējumos. Deputāts Klementjevs labi orientējas sociālajos jautājumos. Ir dzirdētas atzinīgas atsauksmes par deputātu Reskāju. Ir vēl daži personāži ar pieredzi vai savu skatījumu, bet te jautājums ir par viņu izredzēm saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Citiem vārdiem sakot, pat noliekot malā dažu SC politiķu izteikumus par vēstures, pilsonības u. c. jautājumiem, jautājums ir, vai SC spēs gada laikā «uzlikt» jēdzīgus kandidātus darbam izpildvarā nacionālajā līmenī.
Latviešu nacionālais ēdiens - rasols
2. Un te arī trešais jautājums - par pretendentiem uz SC «konstruktīvā partnera» lomu. Un te nav arī būtiski, vai runa ir par Repšes komandu, Amerika partiju vai Reģionālo aliansi. Tās veidojas, kopā lasoties cilvēkiem, kurus dažādu iemeslu dēļ neapmierina pašreizējās politiskās partijas. Leģitīms skaidrojums katram no šiem cilvēkiem individuāli. Bet - tā kā neapmierinātības iemesli ir ļoti dažādi, neizbēgami arī jaunie veidojumi solās būt raibi kā dzeņa vēders. Tā ir vecā nelaime: ja politisks spēks veidojas pēc principā «tā, kā ir tagad, neder», tas - pat ja kritika ir pilnīgi pamatota - nenozīmē, ka šis spēks mācēs ko jēdzīgu, saskaņotu darīt pats. Rezultātā jaunās kompānijas dalībnieki no tīras sirds vienprātīgi izrunā vārdu savienojumus «uzņēmējdarbības veicināšana», «valsts pārvaldes reforma» utt., tikai bieži katrs ar to saprot kaut ko atšķirīgu.
Vēl viena iezīme šādu veidojumu tapšanā ir t. s. putekļu sūcēja princips - maksimāli iesaistīt potenciālos konkurentus. Klasisks piemērs - Sudraba. Aplidojam bijušo Valsts kontroles vadītāju, lai tikai viņai neuztaisa «savu» partiju. Vai arī - «kāpēc gan ne»? Uzvārds atpazīstams, ņemam! No politisko tehnoloģiju viedokļa saprotama taktika, tomēr atkal - rezultāts ir rasols. Mūžīgie savas vietas meklētāji savienojumā ar karjeristiem.
Reģionālās alianses gadījumā ir nianses, jo runa tomēr ir par sevi pierādījušiem pašvaldību cilvēkiem, kuriem, šķiet, radies kārdinājums lokālo atbalstu, neapmierinātību ar «lielajām partijām» pārvērst par atspēriena punktu Saeimas vēlēšanās. Tomēr nav īsti skaidrs, kā «reālās drēbes» zinātāji, kuri droši vien ir pieredzējuši un prātīgi ļaudis, veidos kopīgas nostādnes jautājumos, par kuriem viņiem iepriekš nav nācies atbildēt - nodokļu politika, budžeta prioritātes utt.
Īsi sakot - no sirds izsmējušies par Reformu partijas nedienām, vairums politisko aktīvistu droši kāpj uz tiem pašiem «reformistu» grābekļiem.
Cipariņi, cipariņi...
3. Kad runa ir par valstu makroekonomiskajiem rādītājiem, izmaiņas pat 1% robežās nozīmē daudz. Diemžēl aizvadītā nedēļa kārtējo reizi apliecināja, ka mūsu tradicionālajos eksporta/investīciju piesaistes tirgos vēl būs krietni jāpiepūlas, lai ekonomika atgūtu dzīvesprieku. Piemēram, Somijas valdība bija spiesta atzīt, ka šogad šīs valsts ekonomikā gaidāms nevis neliels kāpums 0,4% apmērā (kā tika prognozēts vēl pirms trim mēnešiem), bet kritums līdzvērtīgā apmērā; izaugsmes prognozes samazinātas arī nākamajam gadam.
Savukārt banka Nordea pazemināja prognozi IKP šā gada pieaugumam Igaunijai - no šā gada martā pieteiktajiem 3,8% uz 2,3%. Aizvadītajā nedēļā arī uzzinājām, ka Polijā maijā fiksēts rūpniecības apjoma kritums par 1,8% (salīdzinot ar 2012. gada maiju), ka Slovēnijā atlikta banku sektora restrukturizācija, jo radušās aizdomas, ka t. s. slikto kredītu apjoms varētu būt lielāks par iepriekš prognozēto, ka vēl papildus nauda nepieciešama Kipras bankām utt.
Ja kādam liekas, ka iepriekš minētais tikai apstiprina negatīvo viedokli par eiro zonu iepretī citiem reģioniem, tad jāpiezīmē, ka aizvadītajā nedēļā Starptautiskais Valūtas fonds pazemināja prognozi arī Krievijai, savukārt Krievijas Centrālā banka atzina, ka no valsts aizplūstošā kapitāla apjomi maijā bijuši «ļoti lieli, negaidīti lieli» (bankas vadītājs S. Ignatjevs).
Tas viss gan nenozīmē, ka nu bēdās jāvelk deķis pār galvu, - valstis spirinās kā nu māk. Piemēram, jau pieminētās Kipras valdība aizvadītajā nedēļā piedāvāja lielo noguldījumu īpašniekiem, kuri savu naudu nesen pazaudēja, zaudējumus kompensēt, ieskaitot tos kā nodokļu maksājumus nākotnē vai saņemot Kipras pilsonību. Spānijas valdība vētī apcirkņus, meklējot, kur var ko ietaupīt, - premjers paziņoja, ka tiks slēgti dažādu iestāžu gandrīz 5000 konti bankās, naudas plūsmu apkalpošanu vienkāršojot un padarot lētāku. Ungārijas valdība informēja, ka palielinās banku transakciju nodokli un nodevu telefonu sarunām.
Citiem vārdiem sakot, nekas dramatisks nav prognozējams - tikai būtu vēlams, lai batālijās par nākamā gada budžetu mēs neaizmirstu, ka Latvija ir ļoti atkarīga no globālās konjunktūras, kas savukārt pagaidām neiedrošina tēriņiem, pat ja pašmāju noskaņojums ir uz tādiem orientēts.
Degam?
4. Naktī no ceturtdienas uz piektdienu Latviju satricināja ziņas, ka deg remontējamā Rīgas pils. Ugunsgrēks vieniem bija labs teātris, bet citiem smags darbs. Šobrīd ir grūti izvērtēt visu dienestu operativitāti un profesionalitāti, bet nu galu galā uguns tika apdzēsta. Bet ne visur. Jo gan VUGD vadība, gan iekšlietu ministrs nekavējās izmantot situāciju, lai paziņotu, ka nākamā gada budžetā noteikti jāparedz līdzekļi jaunas ugunsdzēšanas un glābšanas tehnikas iegādei. Pils ugunsgrēks ir apdzēsts, bet 2014. gada budžeta projekta pažars tikai pieņemas spēkā.