novembra krastmalā. Tēlnieka Alberta Terpilovska un arhitekta Kārļa Plūksnes bronzā un granītā darinātā divu figūru kompozīcija - jauns cīnītājs, kurš, no ievainotā biedra rokām izņēmis karogu, nes to tālāk, - Daugavas krastā stāv kopš 1960. gada. «Tas vienmēr tā stāvēs, gluži kā 1905. gada tēma Latvijas vēsturē,» ir pārliecināts mākslas vēsturnieks, piektā gada revolūcijas pētnieks Imants Lancmanis. Viņš atgādina, ka šī pieminekļa būtība ir uztverta ar atšķirīgu nokrāsu gan padomu okupācijas gados, gan arī šodien - neatkarīgajā Latvijā. Kas mums ir 1905. gada revolūcija? Kārtējā komunistiskās propagandas tēma? Traģisks notikums Latvijas vēsturē? Mūžīga diskusija. Tātad - arī piemineklis ar mūžīgu vērtību.
Pārmet, ka aizmigusi
Pa to laiku otrpus Daugavai norit mākslas pārstāvju «cīniņš» ar Rīgas pieminekļu padomi (RPP) par tiesībām iepretim Mūkusalas mākslas salonam (Mūkusalas ielā 42) uzstādīt tēlnieka Oļega Tillberga 1995. gadā veidoto instalāciju Kukainis. RPP Mūkusalas mākslas salona privāto iniciatīvu atzina par šaubīgu, atbildes vēstulē norādot, ka vēl vienam PSRS bruņutehnikas paraugam pilsētvidē neesot vietas un ka nav pārliecības par šī darba aktualitāti mūsdienās. Mākslinieki šādu attieksmi ir nosaukuši par nerēķināšanos ar mūsdienu mākslas paradigmām un uzskata, ka pilsēta ir aizmigusi attiecībā uz laikmetīgo mākslu.
Katrā ziņā šis gadījums ir iešūpojis diskusiju par pieminekļa jeb, varbūt pareizāk būtu teikt, pilsētvides objekta rašanās priekšnoteikumiem. Par to, kādi kritēriji jāiztur mākslinieka darbam, lai tas kļūtu par ilglaicīgu vērtību. Galu galā - par ko pilsētvidē izstādītam mākslas objektam šodien būtu jāvēsta? Rīgas pieminekļu aģentūras Dienai sniegtie dati liecina, ka personībām un vēsturiskiem notikumiem veltīto pieminekļu ķēde itin braši turpinās arī XXI gadsimtā, taču varbūt uz postamentiem būtu laiks sēdināt arī citas idejas. Globālas, visaptverošākas.
Jālemj aktīvāk pašiem
«Kritērijus neviens nav strikti definējis, bet, manuprāt, svarīgi ir divi aspekti. Pirmkārt, idejas sabiedriskā atpazīstamība un nozīmība, otrkārt, kvalitatīvs izpildījums, lai objekts būtu pēc iespējas ilglaicīgāks,» saka RPP vadītājs Ojārs Spārītis. Viņaprāt, mūsdienu sabiedrība ir mainījusies, kļuvusi tolerantāka - uzstādītā piemiņas zīmē nemeklē kaut kādus revanša gājienus. Viņš pieņem, ka mūsdienās sabiedriski nozīmīgi mākslas veidojumi pilsētā varētu būt veltīti kādai filozofiskai idejai, ētiskai vai estētiskai kategorijai. Arī īpašu personību ieguldījuma izcēlumam. Vai pie Latvijas Mākslas akadēmijas īslaicīgi izstādītā, sabiedrības simpātijas guvusī Brigitas Zelčas skulptūra Villendorfas Venēra XXI gadsimtā varētu kļūt par ilglaicīgu vērtību Rīgas pilsētvidē? «Noteikti nē!» kategorisks ir pieminekļu speciālists. «Paņemt ārkārtīgi vecu kultisku arhetipu no mākslas vēstures grāmatas un palielināt izmērā ir tas pats, kas uztaisīt to no gumijas, piepūst un vēl noklāt ar zvīņām. Protams, šis ir jauna mākslinieka novatorisks piegājiens, taču ideja ir pārņemta un vienkārši adaptēta šodienas konjunktūrai.»
Mākslinieks Aigars Bikše - izslavētās instalācijas Piemineklis gudrajai pensionārei autors - uzskata, ka tieši mūsu iedzīvotājiem būtu aktīvāk jālemj par to, kādus mākslas objektus viņi vēlas redzēt savā pilsētā ilglaicīgi un ko steigšus demontēt. Pasaules pieredze rāda, ka tas strādā. «Pagaidām pie mums cilvēki domā, ka publiskā māksla neattiecas uz viņu, bet kādu citu, taču patiesībā tā pieder visiem. Protams, mēs gribam speciālistus, kas konsultē, taču principā tā ir mūsu kopīgā publiskā telpa,» teic mākslinieks. A. Bikše ir pārliecināts, ka Latvijas segmentētajā informācijas telpā kopīgai publiskai telpai un objektiem tajā ir ārkārtīgi liela nozīme: «Pa pilsētu staigā gan gots, gan impērijas piekritējs, gan separātists, gan latvietis un krievs. Publiskā māksla ir iespēja ar visiem tik dažādajiem cilvēkiem sarunāties par kopīgām vērtībām.»