Ikdiena, vēsture, politika
Kolberga Dienasgrāmatas pirmā daļa iznāca 2010. gada vasarā, izraisot lielu lasītāju interesi, tāpēc seko turpinājums. Dienasgrāmata no 2008. līdz 2012. gadam ir ar ļoti plašu atvēzienu. Te kārtu kārtām savijušies vairāki slāņi. Viens no tiem ir rakstnieka ikdiena. Viņš atklāti runā par veselības likstām, kas piemetušās gadu gaitā, par nepatīkamo apziņu, ka vairs nevar to vai to, tāpat par pašsaprotamo iesaistīšanos bērnu un mazbērnu darīšanās, prieku un raizes par viņiem. Ir taču tik dabiski lepoties ar to, ka tieši viņa mazmeita Elizabete ieguvusi pirmo vietu pasaulē Taipejā rīkotajā bērnu zīmējumu konkursā! Andrim līdzās allaž ir uzticamā dzīvesbiedre Aīda, un pieminējuma vērtas ir rakstnieka sarunas ar viņa darbu tulkotājiem un izdevējiem, kas zināmā mērā raksturo mūsdienu latviešu literatūras situāciju vispār. Rakstnieka dienu ritumā joprojām nozīmīgi ir vaļasprieki kopš jaunības - medības un makšķerēšana.
Ap ikdienu grodi savijušies vairāki citi slāņi. Daudzveidīgajā pagātnes tēlojumā var atrast gan ziņas par Andra Kolberga tēva un mātes senčiem līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam, gan par viņa uzvārda izcelsmi, gan par traģiskiem notikumiem tēva dzimtā Krievijā Staļina laikā, gan notikumus no paša rakstnieka dzīves, sākot no bērnības un pusaudža gadiem. Īpašu rakursu skatījumam uz šodienas norisēm dod rakstnieka atmiņas par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laiku, kur Andrim Kolbergam bija nepārvērtējama loma tiklab kā Rīgas Latviešu biedrības darbības atjaunotājam un vēl jo vairāk kā vienam no trim galvenajiem vēsturiskā Radošo savienību plēnuma organizētājiem. Tieši Radošo savienību plēnums bija izšķirošs ceļā uz Tautas fronti un neatkarības atgūšanu, bet šodien to atceras vairs tikai retais.
Savulaik uz karstām pēdām Andris Kolbergs ar aculiecinieka pieredzi un trāpīgu rakstnieka vērojumu sarakstīja dokumentālu grāmatu Dumpis uz laupītāju kuģa. Atskatoties uz barikāžu laiku, uz toreizējām cerībām un ilūzijām, rakstnieks ar nežēlīgi skaidru skatu vērtē tagadējās norises - nenormāli uzmilzušo ierēdniecību, tik ikdienišķo savējo iebīdīšanu amatos, naudas atmazgāšanas shēmas un to, kas sāp visvairāk - meli un negodīgums visapkārt. (Starp citu, rakstnieks lakoniski atklāj Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētāja Romualda Ražuka steidzīgās gāšanas prozaiski merkantilos iemeslus.)
Rakstnieka vārda «svars»
Viens no sāpīgākajiem jautājumiem Andrim Kolbergam ir tas, ka valdošajai elitei ne mazākajā mērā nerūp latviešu literatūra un tās nākotne. Rakstnieks piebilst: «Es nezinu nevienu bāleliņu pieņemtu likumu, kas būtu nācis par labu latviešu literatūrai. Otrādi gan ir noticis.» Atklāti, tieši un trāpīgi Andris Kolbergs runā par rakstnieku un Rakstnieku savienības ietekmes iznīcināšanu sabiedrībā. Ja salīdzina, kāda nozīme bija rakstnieka vārdam un rakstnieku organizācijai atmodas laikā un kāda tā ir šodien, īstenībā ir maz ko piebilst. Jaunākā paaudze nemaz nevar iedomāties, cik liels svars bija gan rakstnieka vārdam, gan viņu organizācijai un kāda bija tās vieta gan Tautas frontes organizēšanā, gan barikāžu laikā. Andris Kolbergs raksta: «Lai iznīcinātu rakstnieku ietekmi uz ļaužu prātiem, politiskās partijas klusējot apvienojās cīņai par tiem un pret rakstniekiem. Jo politiķu ierocis ir meli, bet rakstnieku - patiesība.» Un rezumē: «Kā kultūra var pastāvēt bez rakstniecības, es nezinu.» Piebildīsim vēl - arī latviešu valodas attīstības garants ir nacionālā literatūra. Sakramentālā frāze «tirgus visu atrisinās» neder nedz kultūras vērtību svēršanai, nedz valodas attīstībai, vēl mazāk nelielas tautas kultūrtelpā. Tā dēvētais tirgus masveidā ieplūdina Latvijā «ķēkšu romānus», īpaši no angļu valodas tulkotos, kas izreklamēti par «pasaules bestselleriem» un ar savu masu itin veikli nomāc latviešu rakstnieku veikumu, kam nav nekāda valdības atbalsta.
«Šodien katrs var nosaukt sevi par mākslinieku, kinematografistu vai modeļu aģentūras prezidentu. Ir nodzēstas sarkanās līnijas, kas vēl nemaz ne tik sen neļāva mākslai ar diletantismu saplūst. Šodien diletantisms svin svētkus visās jomās, politiku ieskaitot,» secina Andris Kolbergs.
Tagad nav modē lasīt, un kur nu vēl savas tautas literatūru. Kāda žurnāliste, iespējams, pat ar augstāko izglītību, rakstot par drīzumā gaidāmo angļu rakstnieka grāmatu par latviešu anarhistiem, izrādās, nemaz nezina, ka pārdrošo ieslodzīto atbrīvošanu no Centrālcietuma sīki aprakstījis Alberts Bels vienā no saviem ievērojamākajiem romāniem Saucēja balss, ka Helsinku bankas neiedomājami riskanto aplaupīšanu un latviešu anarhista tālākos piedzīvojumus Amerikā attēlojis Zigmunds Skujiņš romānā Gulta ar zelta kāju...
Spilgts laikmeta raksturojums
Andris Kolbergs, kurš pats atmodas laikā bija procesa priekšgalā, šodien raksta: «Esmu kļuvis par klusējošu notikumu vērotāju un uzskatu to kā savu sūtību. Paliks laikmetu raksturojošs dokuments.» No šī viedokļa Andra Kolberga grāmata ir patiešām satriecoša. Tajā ir milzum daudz materiāla vairāku romānu uzrakstīšanai, taču vai Kolbergs tos uzrakstīs?
Problēmu uzrādīšana organiski apvienojas ar izteiksmīgiem portretējumiem. Tie, ko viņš zīmē mūsu acu priekšā, ir Andra Kolberga laikabiedri, no kuriem daudzu vairs nav mūsu vidū - kādreiz tik daudzsološais, bet vēlāk daiļradē izsīkušais Andris Jakubāns un viņa dzīves traģēdija; Andris Bergmanis, kurš tik skaisti iesāka ar dzejoļu krājumu Uzdāvini man tīru sniegu, bet tā arī neatrada savu vietu ne dzīvē, ne literatūrā; ilggadējais kolēģis un literārais skolotājs žurnālā Dadzis (ne tikai Kolbergam vien), ironiskās prozas lielmeistars Andrejs Skailis, ar kura bēru aprakstu grāmata arī beidzas, un vēl citus. Šīs liecības paliks uz laikiem Andra Kolberga grāmatā, bet lasītāji cer, ka rakstnieks savu Dienasgrāmatu turpinās. Lai viņam veicas!