Vēl aizvadītajā nedēļā uzzinājām, ka Satversmes aizsardzības biroja struktūras atzinums, ka persona ir bijusi saistīta ar VDK, neko nenozīmē - cilvēks var gan iegūt pilsonību naturalizējoties, gan kļūt par deputātu. Un lepni teikt - kamēr tiesa nepierādīs, šāds atzinums konkrēti man nav saistošs. Vai cits gadījums - kukuļņemšanā apsūdzēta dāma ar labiem sakariem vienā mierā izgaist, savukārt valsts pat neizsludina starptautisku viņas meklēšanu, laikam jau cerot, ka viņa tepat kaut kur Alūksnes mežos apmaldījusies...
Visas slimības ar aspirīnu neārstē
1. Aizvadītajā nedēļā Latvijā atkal daudz runāja par reemigrācijas veicināšanu, Latvijas attiecībām ar diasporu utt. Un atkal jāsecina - nekas jau amatpersonu paustajā nav kļūdains, pieteiktie darbi ir jāveic, tomēr nav vērts arī lolot ilūzijas par jūtamiem rezultātiem. Pat ja Latvijā radīsies vairāk adekvāti atalgotu darbvietu, aizbraukušajiem objektīvi nav tik viegli vēlreiz pieņemt cilvēciski tik nozīmīgu lēmumu - kardināli mainīt savu dzīvi. Esam jau to pieredzējuši t. s. vecās trimdas gadījumā. Valsts atguva neatkarību, daudzi no trimdiniekiem tobrīd bija salīdzinoši labi situēti, emocionāli ieinteresēti, tomēr atgriezās maz. Un ko gan te var pārmest - ikdiena iesakņo kādā vietā stiprāk par atmiņām, grūti noformulējamu piederības sajūtu utt.
Cits jautājums ir, kā panākt, lai jaunajam aizbraucēju vilnim piederīgie būtu tikpat ieinteresēti par Latvijā notiekošo, atsaucīgi un savu latviskumu saglabāt griboši kā vairākums no vecās trimdas. Šim emigrācijas vilnim vispār bija diezgan maz cerību atgriezties, piedevām sakaru ar dzimteni nesalīdzināmi mazāk, tomēr, par spīti tam visam, atbilstošs uzstādījums tika saglabāts gandrīz pusgadsimta (!) garumā. Šiem cilvēkiem zināmā mērā pat bija vieglāk, jo bija apziņa, ka tieši viņi saglabās neatkarības idejas, latviskumu, kas okupētajā dzimtenē šķita nolemts iznīcībai. Jaunajiem emigrantiem šādas misijas apziņas objektīvi nevar būt. Toties, ja citos pasaules nostūros dzīvojošajiem būs kaut nedaudz, bet lepnums par Latviju, ja viņi saikni ar Latviju uztvers kā vērtību, tad arī vairosies motivācija šo saikni uzturēt. Un tas ir pirmām kārtām mūsu, Latvijā palikušo, darbs.
Pirmais aicinājums uz deju
2. Kā jau iepriekš tika runāts aizkulisēs, Vienotība vasaras otro mēnesi iesāka, demonstrējot draudzīgu interesi par t. s. reģionālajām partijām, aicinot tās apsvērt kaut kādu ciešāku sadarbības formu nākamgad gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā. Tikpat prognozējami uzrunātie reģionālie līderi pieklājīgi vairījās šo jautājumu komentēt. Gan tāpēc, ka dažiem vēl nav norimusi sajūsma pašiem par sevi un attiecīgi aktuāls ir viedoklis izmēģināt spēkus nacionālā līmeņa vēlēšanās patstāvīgi. Gan tāpēc, ka vēl grūti spriest, kādu burkānu premjera partija var viņiem piesolīt nākamā gada budžeta, vēl jo vairāk nākamā Eiropas Savienības finansējuma, sadalījuma kontekstā. Īstā tirgošanās sāksies rudenī.
Jautājums ir par šādas tirgošanās saturu. Valdošo partiju it kā var saprast - iegūt novados sabiedroto statusā populārus vietējos līderus par sliktu nenāks. Tomēr nav noslēpums, ka reģionālie politiķi sevi pārāk neapgrūtina ar tādām no reālās dzīves atrautām tēmām kā politiskā orientācija, jautājumu skatīšana plašākā kontekstā utt. Tas nav pārmetums - novada vadītājam vispirms jādomā par savu teritoriju, cenšoties tai izkarot vairāk naudas un cita veida atbalstu. Problēma ir tā, ka rezultātā jau tā uzskatu ziņā arvien raibākā Vienotība kļūs vēl pretrunīgāka savā retorikā, prioritātēs un solījumos. Var jau teikt, ka nav pretrunas starp Vienotības jaunatrasto tēmu «nabadzības mazināšana» un pašvaldību politiķu domāšanas veidu, kurā sociālie jautājumi objektīvi ir pirmajā vietā. Nu, tāds papildu nošļūciens pa kreisi (runa ir par politisko skalu)... Galu galā nav noslēpums, ka Latvijā partijas, kas sevi sauc par centriski labējām, bieži vien ir ar visai kreisu (un atkal runa ir par politisko skalu) domāšanu. Tikai tad jārēķinās, ka visi pretendenti runās vairāk vai mazāk līdzīgi (neba ZZS un NA paliks malā «sociāli atbildīgas politikas» solīšanā, par SC nemaz nerunājot). Tas savukārt var nozīmēt, ka pozicionēšanās mērķa labad atkal tiks izmantota personāliju apspriešana (kurš ko teicis pirms gada, kurš lielāks razbainieks un tamlīdzīgi). Rezultātā tas nāks par labu Repšes komandai, kas sludina sevi par uzņēmēju interešu izpratējiem un aizstāvjiem. (Starp citu, ekspremjers aizvadītajā nedēļā atgādināja par sevi ar publikāciju, kas atklāja neiedomājamas lietas - ka Zeme ir apaļa, pēc rudens seko ziema un uzņēmējdarbība ir kaut kas labs.)
Klaiņojošais centrs
3. Aizvadītajā nedēļā kaut kādu iemeslu dēļ žurnālisti metās izjautāt Rīgas vicemēru Ameriku par viņa politiskās organizācijas Gods kalpot Rīgai (GKR) nākotnes plāniem. Andris nepievīla: vēl nesen GKR sevi pieteica kā Rīgas partiju ar misiju strādāt gaišākai pilsētnieku nākotnei, nu iespēja nākamgad startēt uz Saeimu tiek saulaini komentēta kā ļoti iespējama. Nav jau arī jābrīnās - GKR kodols ir cilvēki, kas iepriekš bijuši Šlesera politisko projektu dalībnieki, respektīvi, varas garša nacionālajā līmenī nav sveša. Un, protams, protams, GKR izskatīšot iespējas sadarboties šajā gājienā uz Saeimu ne tikai ar Saskaņas centru, bet arī ZZS, Repšes organizāciju - īsi sakot, visiem «pragmatiskiem» un «centriskiem» spēkiem.
Ja ņem vērā, ka arī GKR regulāri kritizētā (kašķis par Rīgas ostu) Reformu partija (RP), gatavojoties savam kongresam 13. jūlijā, cenšas sevi pozicionēt kā centrisku, tas centrs Latvijas politikā sāk izskatīties visai savdabīgi.
Tiesa, RP jau nav kur sprukt. Kā drūmi privāti izteicies viens no partijas līderiem, ja RP definēs sevi kā liberāļus - partijā paliks desmit cilvēku; ja kā konservatīvos - aizies intelektuāli spēcīgi, atpazīstami biedri. Tomēr tā lavierēt vienalga būs problemātiski. RP var sevi saukt kaut par «centrisko centru», bet tas nemazinās rasolu partijas iekšienē, kurā būs gan ideālisti, gan tāds pragmatiķis kā RP reģionālais līderis Vilnītis - cilvēks, kurš gan aktīvi darbojies t. s. oligarhu partijās, gan tikpat dedzīgi pret šiem oligarhiem cīnījies; tur būs biedri, kuri ir pārskatījuši savu attieksmi pret Saskaņas centru negatīvā novērtējuma virzienā, gan jau pieminētais Vilnītis, kurš, lai iegūtu varu Liepājā, bija gatavs ar SC sadarboties.
Punkta vietā daudzpunkte
4. Pagājušajā nedēļā Latvija pavirzījās vēl soli tuvāk eiro ieviešanai - saņemot tam pārliecinošu Eiropas Parlamenta (EP) atbalstu. Tomēr zināmā mērā jāpiekrīt EP deputātam Zīlem, kurš neliek vienādības zīmi starp atrašanos eiro klubā un lielāku ģeopolitisko neatkarību no Krievijas. Zīle ierasti brīdina par nerezidentu ieguldījumu Latvijā pretrunīgo ietekmi, tomēr pat bez tik tiešais sasaistes Eiropas valstī - vienalga - NATO, eiro klubā ietilpstošā - attiecībās ar Maskavu ļoti daudz kas atkarīgs no konkrētiem politiskiem spēkiem. Krievijai neslēpti draudzīgi politiķi it bijuši pie varas Vācijā, Itālijā u. c. valstīs, kuru atkarība no Krievijas ir daudz mazāka. Un būsim arī reālisti - tas, ka Latvijā maksāšanas līdzeklis būs eiro, nevis lats, diez vai kaut kā radīs problēmas mūsu kaimiņvalstij savas ietekmes īstenošanai (ticamāk, ka jau tagad tai ir pilnīgi vienalga, kādā valūtā iegādāties īpašumus un veikt cita veida investīcijas). Tādēļ neatkarīgi no tā vērtējuma (te, kā viegli iedomāties, Latvijas sabiedrībā domas jūtami atšķiras) Krievijas faktors saglabāsies. Nekas nevar izmainīt mūsu ģeogrāfisko novietojumu un Krievijas lielvalsts statusu ar visām no tā izrietošajām sekām. Kādus akcentus mēs šajā situācijā liekam, jau ir cits jautājums.