Varu saprast iecerētās bremzes, kuras Seksuālās un reproduktīvās veselības grozījumu likumprojekta veidotāji šajā priekšvēlēšanu karstajā vasarā gribējuši uzlikt šokējoši lielajam abortu skaitam Latvijā. Pat ja tas, kā rāda statistika, pēdējos gados sarucis par kādiem 3000, arī pērn veiktais 8881 aborts ir neiedomājami liels skaitlis. Tāpēc ir saprotama vēlme šīm sievietēm likt domāt par to, ar kādiem lieliem, nopietniem jautājumiem viņām tai situācijā ir darīšana.
Tomēr reliģiju un morāli nevar iemācīt ar represīviem paņēmieniem. Represēt, protams, var, bet nevar ar ārējiem efektiem iemācīt cienīt sevi vai dzīvību, vai bērnus. Tas iespējams tikai ar lielu izpratni, kas ir audzināšanas un morāles pārmantošanas jautājums. Pārsteidzoši, ka absolūti lielāko abortu daļu izdarījušas divdesmitgadnieces un trīsdesmitgadnieces, tas ir, cilvēki jau ar stabilām rakstura īpašībām, kam šo jautājumu vajadzētu traktēt citādi. Ja viņām šai jautājumā jau nav stabilas morālās attieksmes, arī represīvi gājieni neko neatrisinās. Tas būs tikai kārtējais jaunievedums, kas savu mērķi nesasniegs. Ja runa būtu par jaunākiem cilvēkiem - ja tās vairākumā būtu, piemēram, piecpadsmitgadnieces, -tad vēl varētu saprast. Bet šādi rīkoties ar pieaugušiem cilvēkiem zināmā mērā ir arī necienīgi. Pie adekvātas apziņas un vērtību izaugsmes viņiem vajadzētu būt nākušiem vai būtu jānāk pašiem. Ja tas nav noticis, tad nu nekā.
Statistikas dati par aborta taisītāju vecumu, proti, ka tie pārsvarā ir pieauguši, nobrieduši cilvēki, liek domāt par sociālajiem apstākļiem, kādos viņi veidojušies. Kas tās par trīsdesmitgadniecēm, kuras savā raksturā ir tik nestabilas, ka lieto tik brutālus paņēmienus, lai izvairītos no dzemdībām?
Tomēr mans pamatjautājums ir cits. Tā ir liela mana neapmierinātība, ka šis pretabortu likumprojekts nodarbojas ar mazāk svarīgo, lai gan ir daudz akūtākas lietas darāmas. Viena lieta ir nedzimuši bērni, un tas ir nopietni, bet mums taču ir jau piedzimuši bērni un tie, kuri vēl dzimst, par kuriem valstij nav faktiski nekādas intereses. Mums ir tūkstošiem bērnu, kuru likteni mums pilnīgi noteikti vajag sakārtot. Ja valsts nespēj un acīmredzot negrib ieguldīt līdzekļus nelabvēlīgos apstākļos esošu bērnu dzīves normalizēšanā, no kurienes pēkšņi tāda interese par vēl nedzimušiem? Sāksim ar tiem, kuri jau ir pasaulē mūsu valstī un kuri ir mūsu nākotne! Bet atkal tiek lietas krokodila asaras par neīstiem un pretrunīgiem jautājumiem, kamēr novārtā pamesti būtiskākie un vienkāršākie. Gādāsim par tiem bērniem, kuri mums jau ir un piedzīvo ekonomisko un sociālo vienaldzību.
*Teologs, Mātes un bērna atbalsta fonda Zvannieku mājas valdes loceklis