Šajā romānā, kas atzīts par vienu no svarīgākajiem notikumiem lietuviešu literatūrā pēdējos gadu desmitos, caur Norvaišu ģimenes prizmu var sajust XVII gadsimta atmosfēru, kad Viļņa, spītējot postītājiem, sāka slieties no krāsmatām, greznoties un pārsteigt ar savu atdzimušo atturīgo skaistumu.
Lietuvā šāda ekskursija tiek piedāvāta kā «vienreizējs tūrisma jaunums», taču pasaulē tā ir ierasta prakse - jau XIX gadsimta otrajā pusē drosmīgie devās ceļojumā pa Žila Verna grāmatas Astoņdesmit dienās ap zemeslodi varoņa Fileasa Foga pēdām, mēģinot pārspēt rekordu, vai arī pilnīgi neapzināti iekāpa Austrumu ekspresī, kurā kārtējo slepkavību bija «pastrādājusi» Agata Kristi. Mūsdienās literārās ekskursijas ir kļuvušas par masu izklaidi - lielu popularitāti iemantojuši romāni no grāmatu lappusēm nekavējoties tiek pārcelti uz lielajiem ekrāniem, tiek organizētas ekskursijas reālajā vidē, pilnam komplektam piedāvājot arī suvenīrus, piemēram, krekliņus ar uzrakstu «Bite Me (Edward Only, Please)». Kamēr Holivudā Deivida Finčera režijā top zviedru rakstnieka Stīga Lārsona triloģijas Millennium pirmās grāmatas Meitene ar pūķa tetovējumu ekranizācija (ar Danielu Kreigu žurnālista Mīkaela Blumkvista lomā), pa Stokholmu klīst tūristi, kuri ar Millennium karti rokā (cena - 40 zviedru kronu) mēģina atrast galvenā varoņa dzīvokli vai vietu, kur ar savas rokgrupas Evil Fingers meitenēm mēdza uzturēties Līsbeta Salandere. Šo varoņu takas jau paspējušas kļūt leģendāras, pateicoties gan Lārsona triloģijai, gan Zviedrijā tapušajiem triloģijas ekranizējumiem.
Vai literārās ekskursijas palīdz iepazīt tuvāk konkrēto pilsētu? «Ja tu paņem grāmatu Da Vinči kods un staigā pa Parīzi - tu netiec tai tuvāk,» uzskata ekskursiju LiteraTūres organizētājs Matiass Knolls un piebilst, ka tāda grāmata, pēc kuras motīviem varētu sarīkot pilnvērtīgu ekskursiju pa Rīgu, vēl nav uzrakstīta.
«Lasot romānu, tev taču ir jāzina, kur norisinājusies tā darbība,» par šādu ekskursiju nepieciešamību saka Silva rerum tūres atklāšanā satiktais lietuviešu režisors Gintars Varns, kurš pēc šīs grāmatas izlasīšanas esot sācis vairāk mīlēt savu valsti. «Tas ir tāpat kā Pēterburgā, kur mēs bijām ekskursijā pēc romāna Noziegums un sods motīviem. Tas ir kaut kāds brīnums! Visa Raskoļņikova mājas kāpņu telpa ir aprakstīta ar pusaudžu tekstiem, piemēram: «Rodja, ubej matematičku. Ona meņa grizjot!» (Rodja, nosit matemātiķi. Viņa mani grauž - krievu val.). Iespējams, šī literārā ekskursija pa Viļņu, līdzīgi kā pa Dostojevska Pēterburgu, ir sava veida izņēmums, kas patiešām ļauj uz aprakstāmo pilsētu paskatīties no cita skatpunkta. «Ja skatos, kā šobrīd Viļņu pozicionē starptautiski - ar zaļumu, parkiem, atvērtību, ar visu šo «draudzīgo» un «tīro» ārieni -, man tas šķiet pat traģiski. Manuprāt, Viļņa ir mūžīga zaudējuma pilsēta. Tā ir ļoti dziļas vientulības pilsēta. Es teiktu, ka Viļņā ir pārlieku daudz neuzticības un pārāk maz mīlestības,» intervijā www.satori.lv atzīst rakstniece Kristina Sabaļauskaite, kura uzrakstījusi šo romānu, jo redzējusi Viļņu citādi.
Ironiski, bet ekskursantu grupai tiek izsniegti dzeltenzili lietussargi, kas apzīmēti ar jautriem cilvēciņiem, lai kopā ar tiem izstaigātu vietas, kur «izvarojuši nedaudzās klosterī palikušās mūķenes, kazaki ne tikai bija uzšķērduši tām vēderus, bet bija arī pacentušies piesmieto klarišu augumus ar zobeniem stāvus pienaglot pie baznīcas dārza kokiem».
Ekskursijas maršrutu ir sagatavojusi pati grāmatas autore Kristina Sabaļauskaite, kura pēc izglītības ir mākslas vēsturniece. Viņa ir dzimusi Viļņā, kopš 2002. gada dzīvo Londonā un raksta Lietuvas lielākajai dienas avīzei Lietuvos rytas. Autore piedāvā apmeklēt deviņas vietas, kas saistītas ar Silva rerum galvenajiem varoņiem, piemēram, Viļņas Universitātes bibliotēku, kas ar savām neskaitāmajām galda lampām baltās cepurēs liek atcerēties Hariju Poteru. Tūre noslēdzas ar stāstu par briesmoni, kas dzīvojot Viļņas pagrabos un pazemes ejās un ar skatienu spējot nogalināt cilvēku.
Pēc Silva rerum izlasīšanas Viļņa atklājas citāda dažādās niansēs. Interesanti, vai arī mūsdienās Lietuvā augstāk tiek vērtēts ēdiena daudzums, nevis tā garša un studenti nakts vidū rāpjas pieminekļos, peldas strūklakās un mazliet nododas izvirtībai, kā tas ir aprakstīts grāmatā. Latvijā? «Es pieņemu, ka ļoti liela cilvēku daļa literatūru un literārās tūres neuzskata par izklaidi, bet par pārciešamām mocībām, kas saistās ar vidusskolas laiku,» uzskata dzejniece Kristīne Sadovska, kuras recenzijas par Silva rerum virsrakstā uzdotais jautājums «Lietuvieši met cimdu. Kurš pacels?» tikpat labi var tikt attiecināts gan uz literatūru, gan uz tās iedvesmoto tūrisma piedāvājumu Latvijā.