Jāstrādā arī vecumā
«Mana mamma nav priecīga, jo 35 gadus nostrādājusi vienā darba vietā un savulaik saņēma lielāko algu - 120 rubļu. Taču, beidzot darba gaitas, viņas pensija netika diferencēta. Tagad viņa saņem apmēram 200 eiro. Pie tādām cenām!» sašutis Sauļus. Vasarā mamma mazliet ietaupot, bet ziemā samaksāt par dzīvokli esot grūti. Tomēr viss atkarīgs no cilvēka, uzskata Sauļus. «Ja cilvēks ir kulturāls un pieticīgs, viņš nesūrosies. Tas svarīgi, lai uzturētu garastāvokli. Bet ir ļaudis, kuriem domas aizplūst uz visām pusēm un viņi paši nezina, ko grib.» Sauļus domā, ka kārtības nebūs nekur. «Ne Latvijā, ne Lietuvā, jo te ir kā matemātikā: ja sākumā pieļausi kļūdu, kļūdains būs arī viss turpmākais. Jau pašos valsts atjaunošanas pirmsākumos tika pieļautas kļūdas,» valdību lēmumus kritizē mākslinieks, kurš jau 30 gadus praktizē indiešu filosofiju. Viņš noraizējies arī par pasaulē valdošo kārtību: «Nav ideālu, nav autoritāšu un nav vērtību. Viss ir tikai bizness.»
Kā Sauļus raugās uz vecumdienu perspektīvām? «Vecumā cilvēks ir pats gudrākais, viedākais. Bet kāda gan tev vērtība, ja nevari izdzīvot? Tāpēc senioru gados ir jākustas, jādara, jāstrādā, tad cilvēkam ir vērtība un tas palīdz dzīvot. Un tad vienmēr atrodas arī labi ļaudis, kas palīdz,» ir pārliecināts Sauļus.
Veselību apdrošina Vācijā
Mākslinieks Romāns Harevskis Čehijā, Karlovi Varos, dzīvo jau vairāk kā 20 gadus un atzīst, ka mūslaikos čehu pensionāri savā valstī, savā statusā jūtas komfortabli. «Viņiem ir nodrošinātas vecumdienas, viņi ir labā omā - valsts par saviem sirmgalvjiem rūpējas un ļaudis pensiju saņem. Turklāt tie, kam ir augstākā izglītība, saņem labākas pensijas,» novērojis Romāns. Lai gan īres maksa par dzīvokli pilsētā esot vismaz 200 eiro - tikpat, cik mazākā pensija -, seniori ir raduši izeju - viņi savus īpašumus izīrē, bet paši brauc dzīvot uz laukiem, uz vasarnīcām. Tas pēdējā laikā esot populārs piepelnīšanās veids.
Tiesa, veselības aprūpe nesot augstā līmenī un īpaši labāka nekā Latvijā. «Pazīstu daudzus pensionārus, kuri dodas uz Vāciju, lai tur veiktu veselības apdrošināšanu. Galvenā problēma - ārstu nevērība: sak', ko tu te nāc, droši vien esi simulants. Medicīniskā apdrošināšana Čehijā ir obligāta un par to katru mēnesi jāšķiras no 60 eiro. Pat biznesmenim darbspējīgā vecumā tas nav viegli, it īpaši, ja sieva nestrādā, sēž mājās ar bērniem,» neslēpj Romāns un piebilst: «Čehi, tāpat kā latvieši, strādā divos, trijos darbos. Bet ārzemniekam, ja viņš nesaņem pusotru tūkstoti eiro mēnesī, Čehijā vispār izdzīvot grūti.»
Atspaids ir mazdārziņi
Romāns savas dzīves pirmos 20 gadus pavadījis Ukrainā. Viņa vecāki (mammai 59 gadi, tēvam - 65) dzīvo Odesā, un Romāns brauc viņus apciemot. Vecāku dzīvi dzimtenē Romāns vērtē kā puslīdz nodrošinātu. «Pensionāriem labs atspaids ir mazdārziņi. No tā arī dzīvo - pensija paliek pāri. Izdzīvot var. Bet vispār jau cilvēks nedzīvo no naudas vien, vai ne? Turklāt mūsu, bijušā padomju rūdījuma, cilvēki tiešām pieprot izdzīvošanas mākslu,» komentē Romāns. Protams, ja gadās kādi lielāki izdevumi, tas ietekmē budžetu. «Bet par mašīnu, benzīnu - tās tomēr ir greznumlietas, bez kurām var iztikt.» Starp citu - ja Čehijā pensijas līmeni grib celt līdz 70 gadiem, par ko čehi, protams, sašutuši, tad Ukrainā Romāna mamma jau četrus gadus ir pensijā - sievietes šajā valstī pensionējas 55 gadu vecumā. «Sākumā cerēju, ka mani vecāki pārcelsies uz dzīvi Čehijā, bet viņi to nevēlas. Dzimtenē jūtas labāk,» atzīst Romāns.