Tikmēr ASV un Lielbritānijā modes manufaktūras industrija vairs nav tāda kā XX gadsimta 70. un 80. gados. Pēdējās trīs desmitgadēs pasaules ražošanas aina piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas - pieaugot patērēšanas tendencei un konkurencei, modes zīmoli dzinušies pēc zemākām izejvielu un ražošanas izmaksām, tāpēc neskaitāmas vietējās rūpnīcas slēgušas durvis, bet apģērbu arvien biežāk rotājuši uzraksti «Ražots Ķīnā», «Ražots Indijā», «Ražots Bangladešā». Tas novedis arī pie mūsdienu modes industrijas populārākās problēmas - «ātrās modes».
Industrijai apsīkstot, aizplūst arī zināšanas un gadsimtos iekrātās meistaru amatnieciskās prasmes izmirst. Vairums zīmolu izvēlas ražot produkciju ārzemēs, tā cerot ietaupīt finanšu resursus, noturēt pozīcijas haotiskajā modes tirgū vai citkārt kompensēt savā valstī neattīstīto rūpniecību. Tomēr viss nav tik vienkārši, jo līdz ar ražošanu citviet sadārdzinās transportēšanas izmaksas un vienlaikus plašumā vēršas arī dabas piesārņojums. Turklāt nepieciešams ilgāks laiks produkcijas saņemšanai. Tāpat nav iespējams uzreiz pašam novērtēt apģērba kvalitāti un veikt labojumus, pārraudzīt ražošanas procesa efektivitāti un darba apstākļus.
Vietējai ražošanai savukārt ir ātrāks apgrozījuma laiks, tā ļauj veikt mazākus pasūtījumus, tādējādi uzņēmums var pielāgoties klienta vērtējumam un izvēlēm un izvairīties no pārprodukcijas, kā arī pārraudzīt ražošanas atlikumu izmantošanu un atkritumu pārstrādi. Šādam ražošanas modelim seko arī Latvijas bērnu apģērbu zīmols HEBE.
Pēdējos gados arvien vairāk ievērojamu pasaules zīmolu, to vidū Burberry un Nike, sāk pievērsties mājražošanai, bet Londonā uzplaukusi iniciatīva Makerversity, kas pilsētas centrā cenšas atdzīvināt ražošanu, izveidojot alternatīvu, praktisku darbnīcu, kas jauniem cilvēkiem ļauj apgūt dažādu amatu prasmes. Salīdzinot ar augsti attīstītajām Eiropas valstīm, tostarp Beļģiju, Nīderlandi, Vāciju un Lielbritāniju, kas vairāk nodarbojas ar tekstilmateriālu ražošanu industriāliem produktiem, Latvijā, līdzīgi kā Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīs, joprojām pastāv kvalitatīva apģērba ražošana. Latvija var lepoties arī ar prasmīgu darbaspēku. Turklāt vairumā Latvijas pilsētu atrodamie tukšie industriālie kompleksi un nami ir izcili piemērojami ražošanai, kas nav iespējams citās Eiropas lielpilsētās, piemēram, Londonā, kur vidējā īres maksa pilsētas centrālajos rajonos ir ap 930 eiro par kvadrātmetru gadā.
Vietējā ražošana nodrošina darba vietas un uzlabo ekonomisko klimatu - mēs ieguldām savā vidē un arī saņem no tās. Tā audzina neatkarību, pašapziņu un savstarpējo uzticēšanos. Patērējot pašu radīto, arī paši ieguldām savās prasmēs, attīstībā un nākotnē. Tāpēc pienācis laiks apjaust, ka zaļāka zāle patiesībā ir tepat, nevis citur.
*HEBE pārstāve