Cik nu pratis, labi darīt droši vien centies arī Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs, kurš pats gan nav teicis ne jā, ne nē, bet vismaz ar Komunikācijas daļas vadītāja starpniecību paudis nedaudz klamzīgu, tomēr būtībā pozitīvu vēsti: viņš ir gandarīts par pieredzējušā jurista Maizīša kandidēšanu, «jo šāda amata kapacitātē strādājošo juristu nav nemaz tik daudz». Taisnību sakot, šāda amata kapacitātē pēc definīcijas strādā tikai viens jurists - konkrētais šābrīža ģenerālprokurors. Nu bet mēs jau sapratām, kas ar to bija domāts.
Toties, kas ticis domāts ar Ventspils mēra Aivara Lemberga sasaukto preses konferenci, pagaidām paliek noslēpumainībā tīts. Tas, cerams, kādudien noskaidrosies, ja Maizītis turpinās strādāt, «lai nekas neapstātos». Pagaidām Lemberga histēriju varam uzlūkot kā cirku par brīvu. Viņaprāt, Maizītis rupji pārkāpj likumu «Par tiesu varu», jo «likums neparedz ģenerālprokuroram tiesības izvirzīt ģenerālprokurora kandidātus». Bet attiecīgais likums neparedz arī ģenerālprokurora amata kandidāta piekrišanu un vēl veselu virkni pašsaprotamu lietu. Sekojot A.Lemberga loģikai, ģenerālprokuroru amatā iecelt nevarētu vispār, un, visticamāk, tieši tas Ventspils mēram rādās rozā sapņos.
Tikpat neprātīgs ir Lemberga kalambūrs, ka Maizītis līdz ar «spiedienu uz Augstākās tiesas priekšsēdētāju» izdarījis kriminālnoziegumu, «jo vēlas turpināt strādāt par ģenerālprokuroru, saņemot attiecīgu samaksu». Kur šajos murgos ir nozieguma sastāvs? Ka cilvēks par darbu vēlas saņemt samaksu? Lai nu kurš to būtu teicis, bet Lembergs…